Ilgu laiku kā sinonīms jēdzienam „viduslaiki” pie mums tika lietots jēdziens feodālisms. Arī šim terminam ir sava priekšvēsture. Tas radies 19. gs. pirmajā pusē, un tolaik ar to apzīmēja kārtību, kas valdīja Francijā pirms Lielās franču revolūcijas (1789-1894). Vārdus „feodālisms”, „feodāls”, „feodāla iekārta” u. tml., lieto arī kā pretmetu jēdzienu „moderns laikmets”, lai apzīmētu atpalikušu, savu laiku pārdzīvojušu sabiedrisku iekārtu. Feodālismu, kas sākotnēji radās kā tīri politisks apzīmējums, marksistiskie vēsturnieki centās pārvērst par zinātnisku terminu. Feodālismu viņi uzskatīja par vienu no piecām sabiedriski ekonomiskajām formācijām, t.i., par pakāpienu ceļā no pirmatnējās kopienas un verdzības iekārtām uz kapitālismu un tālāk uz komunismu. Marksistiskos vēsturniekus viduslaikos visvairāk interesēja sabiedriskās un ekonomiskās parādības, kas sagatavoja buržuāziskās revolūcijas, kuru rezultātā šī iekārta tika nomainīta ar nākamo – kapitālismu.
Nemarksistiskajā vēstures literatūrā jēdzienu feodālisms pieņemts lietot daudz šaurākā nozīmē. Tā kā tas ir atvasināt no vārda „feods”, kas latīņu valodā (feudum) nozīme lēni, ar to apzīmē juridiskās attiecības starp senjoriem un vasaļiem, kas saistīts ar zemes izlēņošanu.
Ar feodālām attiecībām saprot tādas attiecības, kur valdnieks, pavēlnieks, lords (feodālis) nodeva lietošanā savam pakļautajam (vasalim) zināmu zemes platību (feodu) līdz ar to apstrādājošo darbaspēku apmaiņā pret vasaļa apņemšanos kalpot feodālim - piedalīties militārās kampaņās un tml. (4. pielikums)
Šī tēma ir aktuāla un interesanta, jo šīs laika posms ir ienesis ļoti daudz mūsu vēsturē.
Darba mērķis ir apstrādāt pieejamo literatūru, izskatīt feodālisma sākotnējās saknes un uzzināt par feodālām tiesībām, Rietumeiropas lielākajās valstīs.…
