Antīkās filozofijas vēstures izpētes loģiku nosaka tās attīstības galvenie periodi. To noteikšanā jāievēro, pirmkārt, vergturu sabiedrības un tās kultūras vēstures periodizācija, otrkārt, filozofijas kā īpašas sabiedriskās apziņas formas attīstības pakāpe, treškārt, atsevišķos vēsturiskos posmos dominējošās tēmas antīkās filozofijas attīstībā un tās pētījumu priekšmetā, ceturtkārt, nojēgums , ka jebkura periodizācija, kas mākslīgi izjauc fenomena vienotību un iekšējo saistību, ir relatīva.
1.posms 6-5.gs. p.m.ē.-pirmssokrātiskais jeb naturālfilozofskās un kosmoloģijas problemātikas posms tajā iekļaujas Milētas skola, Efelas mērakleits, pitagoriešu skola, Elejas skola Empedokls, Anaksagors. Dēmokrits.
2. posms 5.gs.2.puse p.m.ē. sokrātiskais posms, interese par cilvēku apziņu. Šajā posmā iekļaujas sofisti, Sokrāts, sokrātiskās skolas.
3. posms 4gs. p.m.ē. – priekšplānā izvirzās kosmoloģijas problēmas, objektīvi ideālistiska izpētes metode, par nozīmīgu izpēte priekšmetu kļūst cilvēks, sabiedrība un valsts. Darbojas Platons un viņa akadēmija, Aristotēlis un viņa Likejs.
4. posms 4gs. p.m.ē.-6.gs. – hellēnisma filozofija-uzmanības centrā ētiskā problēmu ētika. Agrā, vidējā un vēlā hellēnisma filozofisko skolu darbība.
Apskatot pirmā antīkās filozofijas attīstības posma pārstāvju mācības, uzmanība būtu jāpievērš šādām atziņām.…