Filozofija ir zinātne par pašām vispārīgākajām pasaules, cilvēka dzīves un domāšanas likumsakarībām.
Vārds “filozofija” /gr. philos – draugs, phileō – mīlestība un sophia – gudrība/ tulkojumā tātad nozīmē gudrības mīlestību. Varētu teikt, ka filozofija ir gudrības un patiesības mīlestība. Tāda tiešām bija filozofijas nozīme un būtība tās rašanās sākumā Senajā Grieķijā /7.gs. pirms Kristus beigas un 6.gs. pirms Kristus sākums/.
Vārdu “gudrība” /sophia/ lietoja jau Homērs un Hēsiods /7.gs. pirms Kristus/. Vārdu “filozofs” /philosophos/ lietoja Pitagors /580 – 500 pirms Kristus/, pēc tam Herakleits /540 – 480 pirms Kristus/.
Filozofija māca, ka cilvēkam jābūt ne tikai gudram, bet arī labam. Taču nav nemaz tik viegli būt labam /godīgam, kārtīgam, taisnīgam/ un īstenot svarīgu īstas dzīves jēgas principu: “Steidzies darīt labu!” Tāpēc vienmēr jāatceras, ko mums māca augstākā dzīves gudrība: “Izzini un kritiski novērtē pats sevi!” Ne velti ticīgo cilvēku dzīvē grēksūdze ieņem nozīmīgu vietu, jo būtībā tā ir kritiski tikumiska sevis izzināšana un novērtēšana.
Gudrības mīlestība liek allaž meklēt nezināmo. Nevis iegūtās zināšanas ir tas, ar ko sākas filozofija, bet gan mēģinājums iedziļināties nezināmajā. Filozofija ir ceļā no nezināšanas uz apskaidrību, un šim ceļam nepienāks gals, kamēr vien pastāv cilvēce un kultūra.…