1.1. Fjords – kas tas ir?
Parasti par fjordu sauc dziļu, augstos platuma grādos esošu estuārlīci, kas ir (vai tiek) padziļināts un izveidots ledāja ietekmē.
Vārds “fjords” cēlies no “fjorthr” – sennorvēģu valodas, kas līdzīga mūsdienu islandiešu valodai. Vēl viena sakne līdzīga vārdam “fjords” ir norvēģu “fare”, kas nozīmē “pārcelties”.
Fjordi var būt ārkārtīgi dziļi, taču pie to savienošanās vietas ar atklāto jūru parasti ir raksturīgas “kāples jeb silli” ar seklām zonām. Šīs zonas ievērojami nosaka fjordu fizikālos un bioģeoķīmiskos parametrus, to ūdeņu cirkulāciju un apmaiņu.
Fjordiem ir divi galvenie ūdens pieplūdes avoti - no jūras un no sauszemes (t.sk. ledājiem). Vasarās tuvu ūdens virsmai ūdens parasti ir vāji sāļš. Dziļāk fjordu iekšējos rajonos ūdens pieplūde no upēm veicina ūdeņu “atsāļošanos”. Virsējās ūdens straumes “rauj” sev līdzi arī apakšējo straumju ūdeņus, tāpēc tuvāk atkātiem jūras baseiniem šīs “estuāru cirkulācijas” dēļ ūdens paliek sāļāks. Piemēram, pie, tā saucamās, “fjorda kāples jeb silla” fjordu ūdens sāļums ir līdz 35%o. Jo šī “kāple jeb sills” atrodas dziļāk no ūdens virsmas, jo sāļāks būs fjorda ūdens, jo notiks intensīvāka ūdens apmaiņa ar okeānu. Ja “kāple jeb sills” ir sekla, tad ūdens apmaiņa ir vāja, un rodas, tā saucamais, “pūstošais ūdens” ar augstu hidrogēnsulfīdu koncentrāciju (Drammenfjords, Mūfjords u.c. fjordi Norvēģijā), jo tiek ātri izlietotas fjordā esošās skābekļa rezerves. Fjordu virsējie ūdeņi ziemā praktiski neapmainās ar dziļākajiem, jo virsējie ūdeņi ir ievērojami vieglāki. Šī cirkulācija pa vertikāli notiek galvenokārt tālāk ziemeļos situētajos fjordos.…
