Nobeigumā vēlos citēt pašu Francu Kafku, kurš savā dienasgrāmatā 1912. gada 15. septembrī rakstīja: „Dobums, kādu ģeniāla grāmata izdedzina apkārtesošajā, ir labi piemērots, lai tur ievietotu savu mazo svecīti. Lūk, kāpēc ģeniālais iedvesmo, iedvesmo visus, bet ne tikai mudina atdarināt.” Tolaik autors vēl neapzinājās, ka šo pašu teicienu jau vairākas desmitgades vēlāk attiecinās uz viņu pašu un, jo īpaši, uz viņa romānu „Process”. Un lai arī šis romāns nav ne vieglākā un daudziem ne arī pati interesantākā lasāmviela, pēc „Procesa” pārvarēšanas lasītājs paliek neziņā, kas vēlāk pārtop par iedvesmu savā pārdomām un atziņām, kā rakstījis pats Kafka. Nav skaidrs, kāds pēc dabas ir Jozefs K., kuram pat uzvārda vietā dots tikai inicālis, nav skaidrs, kas ir viņa vaina, un kāpēc galvenais tēls bez tiesas tiek notiesāts uz nāvi. Skaidrs ir tikai tas, ka Francs Kafka mums sniedz jaunu pasauli, kuras ietvaros domāt, un jaunas mērauklas, pēc kurām vadīties vai kuras, tieši pretēji, noliegt. Un tieši šī iespēja sniegt jaunu perspektīvi uz esošo ir tā, kas, manuprāt, nosaka diženu rakstnieku, par kādu visnotaļ dēvējams Francs Kafka.…