Jauno svarīgo posmu Eiropas tautu kultūras dzīvē, kas bija saistīts ar kapitālistiskās ražošanas veida parādīšanos feodālisma ietvaros, parasti apzīmē ar vārdu “renesanse”, kas tulkojumā nozīmē – atdzimšana. Šim laikam raksturīga savdabīga, augsti attīstīta kultūra R – Eiropā, it īpaši Itālijā (14. – 16. gs.) Pats nosaukums renesanse ir radies Itālijā 15. – 16. gs. Ar vārdu renesanse apzīmēja kultūras uzplaukumu, ko laikabiedri raksturoja kā antīkās kultūras atdzimšanu pēc ilgstošā kultūras pagrimuma. Renesanse bija progresīvs, bet vienlaikus arī dziļi pretrunīgs periods. Renesanses kultūras veidotājs bija cilvēks ar daudzpusīgām un plašām interesēm. Mākslā renesanses principi izpaudās īpaši spilgti un noturīgi, veidojot stilu, kas Eiropā nomainīja gotiku. Vispilnīgāk tie realizēti Itālijas tēlotāj mākslā, kas stipri ietekmēja citu zemju mākslu. Atbrīvošanās no viduslaiku spirituālisma un reliģiskām dogmām, pievēršanās īstenības izzināšanai, interese par cilvēku un ticību tā spējām, antīkās kultūras tradīciju atdzīvināšana nosacīja renesanses reālisma attīstību, cilvēka tēla izvirzīšanu priekšplānā, harmonisku, līdzsvarotu, tektonisku kompozīciju radīšanu, antīkās mākslas tēlu, motīvu, formu lietojumu. Tēlotāj mākslā reliģisku, mitoloģisku tēlu traktējumā cilvēku tēliem un apkārtējai videi tika piešķirta reāla konkrētība, uzsvērts apjoms un telpiskas attiecības, balstoties uz dabas, cilvēka ķermeņa studijām, perspektīvas likumībām. Vienlaikus renesanses mākslinieku darbos atspoguļojās arī viņu priekšstati par pilnvērtīgi, skaistu cilvēku. Ar renesanses antropocentrismu saistīts portreta uzplaukums. Cilvēka vides izpēte nosacīja patstāvīga ainavas un klusās dabas žanra attīstības sākumu. Šā laika spilgtākie gleznotāji ir Mazačo, Fra Filipo Lipi, A. del Kastanjo, D. Girlandajo, S. Botičelli Florencē, Pjēro della Frančeska Urbīno, A. Mantenja Mantujā, Džovanni Bellīni Venēcijā – monumentāli dekorisku gleznojumu darbos un stājgleznās, radot daudzveidīgas, dramatiski spriegas, liriski, žanriski stāstošas kompozīcijas un tēlus.
Jau XV gadsimta sākumā pavairojās Florences ievērojamo mākslas objektu skaits. Pār pilsētu jau pacēlās sarkanbrūnais, ar baltām svītrām rotātais varenais katedrāles kupols. Katedrāles un zvanu torņa nišās bija novietotas jaunas statujas. Baptistērija iepriecināja ar tēlnieka Lorenco Giberti darinātajām durvīm, ko rotāja smalki ciļņi. Gadsimta vidū visa pilsēta atgādināja milzu darbnīcu. Visās ielās cēla, pārbūvēja, sāka rasties jaunas palaco tipa mājas reizēm ar apgleznotām fasādēm un statujām stūros. Jau XV gs. vidū aiz vecās Florences mūriem bija sākusi augt un tagad turpināja vērsties plašumā otra Florence – koša un krāšņa, bālgano olīvu biržu, skumjo ciprešu un spilgti zaļo lauru koku ieskauta, ar baltām mājām un sarkaniem kārniņu jumtiem. Šo jauno pilsētas daļu cēla bagātnieki, kas ieguldīja savu kapitālus zemes iepirkumos. Tur Mediči un citi augstmaņi pavadīja brīvo laiku izpriecās un pārrunās.…
