Mūsdienās, kad gandrīz katram ir fotoaparāts, reti kurš aizdomājas par to, kā viss ir sācies, kā tas bija - tikt notvertiem mazā bildītē, laikos, kad fotogrāfija bija vēl kaut kas īpašs un neierasts. Tieši tāpēc autors izvēlējās pētīt fotogrāfijas tendences 19. gs. beigās un 20.gs. sākumā Francijā un Latvijas teritorijā, jo tieši šis ir laiks, kad fotogrāfija ir pastāvējusi jau aptuveni piecdesmit gadu un tajā sāk ienākt jaunas tendences un nostiprinās jau pastāvošās zināšanas. Tēmas izvēli ir noteikusi autora personīgā interese un doma saistīt savu nākotni ar fotogrāfiju. Tā kā autors mācās Rīgas Franču licejā, tad viņam bija iespēja apzināt literatūru un avotus, kuri ir franču valodā, tā iegūstot plašāku priekšstatu par pētāmo tēmu. Tēma ir aktuāla, jo fotogrāfijas vēsture ir salīdzinoši maz pētīta, kaut gan būtu pelnījusi lielāku uzmanību, jo kā laikmeta vizuāla liecība piedāvā savu skatījumu uz vēsturi.
Darba mērķis – izpētīt Francijas un Latvijas fotogrāfijas attīstību 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā. Darba uzdevumi:
Izpētīt literatūru par Latvijas un Francijas fotogrāfijas vēsturi;
Izskatīt 1906.g. – 1908.g. un 1912.g. – 1914.g. gados izdoto fotogrāfijai veltīto žurnālu „Stari”
Izpētīt pieejamo literatūru par vispārējo fotogrāfijas vēsturi
Izpētīt periodiskos izdevumus, kuros atrodami raksti par fotogrāfiju
Darbs sastāv no trim nodaļām. Pirmajā nodaļā autors sniedz ieskatu vispārējā fotogrāfijas vēsturē, izseko, kā radusies fotogrāfija, kas bijuši pirmie fotogrāfijas entuziasti. Tiek noskaidroti tie faktori, kas veidojuši fotogrāfiju par sava laikmeta liecību. Autors norāda arī to, kādi šķēršļi fotogrāfijai bija jāpārvar, līdz tā tika atzīta par mākslas virzienu.
Otrajā nodaļā autors raksta par fotogrāfijas attīstību Francijā no 19.gs. beigām līdz 20.gs. sākumam. Autors raksturo fotogrāfijas attīstības tendencēs un izceļ svarīgākās kā, piemēram, dokumentālā fotogrāfija. Tiek izcelta trīs, autoraprāt, svarīgāko Francijas fotogrāfu darbība minētajā laika posmā posmā – Žaks Henrijs Lartiks, brāļu Sebergeri, Eižēns Atgets. Trešajā nodaļā autors raksta par fotogrāfiju Latvijas teritorijā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā, raksturojot Latvijas teritorijas vēsturisko situāciju un mēģinot skaidrot iemeslus, kāpēc fotogrāfija un māksla gājusi tieši šādu attīstības ceļu. Tāpat kā iepriekšējā nodaļā, autors izceļ trīs fotogrāfus latviešus, un apraksta viņu ieguldījumu fotogrāfijas attīstībā. Kā pirmo autors apraksta M. Bucleru. Otro, bet ne mazāk svarīgo, autors aprasta Jāni Riekstu un kā trešo, Vili Rīdzenieku. Aprakstītie fotogrāfi izceļas ar oriģinalitāti un fotogrāfiju neparastajām tēmām. Autors uzsver viņu spēju izprast fotogrāfiju kā sava laika iemūžinātāju, kas ļauj mums šodien iegūt priekšstatu par tā laika cilvēku dzīvi.
Nobeigumā autors mēģina salīdzināt Francijas un Latvijas teritorijas fotogrāfijas tendences, spriest par atšķirību iemesliem vai sakritībām. …
