Kopš nacionālu valstu veidošanās pirmsākumiem Francija pretendēja uz dominējošās valsts lomu Eiropā un pasaulē, tomēr vēstures gaitā tās ambīcijas ierobežoja citu Eiropas lielvalstu, Spānijas, Lielbritānijas, Prūsijas (vēlāk Vācijas), Krievijas u.c. valstu militāri – ekonomiskais potenciāls. Ikvienā laika posmā, kad tika pārdalīta ietekme Pasaulē, Francijai parādījās nozīmīgs konkurents. Spānijas noriets uz starptautiskās attiecību skatuves nostiprināja Lielbritānijas lomu, Napoleona karu rezultātā Eiropā arvien lielāku nozīmi sāka spēlēt Prūsija un Krievijas impērija, pēc 1870.gadā Eiropas kontinentālajā daļā nostiprinājās Vācija, bet Lielbritānija kļuva par lielāko koloniālo zemju īpašnieci. Savukārt Pirmais Pasaules karš parādīja, ka Eiropas procesos sāk piedalīties ASV.
Neskatoties uz to, ka Francijas ietekme Eiropā sāka samazināties līdz ar Napoleona sakāvi, līdz pat Otrā Pasaules kara beigām Francijas valdība nevēlējās atzīt acīmredzamu faktu, ka tā nevar pretendēt uz dominējošās valsts lomu Eiropā. Francija ilgstoši nevēlējās pieņemt realitāt, ko diktēja pārmaiņas starptautisko attiecību sistēmā.
Atšķirībā no Aukstā kara divpolārās pasaules, mūsdienās Francija varētu izmantot ASV hegemonijas vājos punktus, lai palielinātu savu ietekmi starptautiskajā attiecību sistēmā.Šajā referātā ir apskatītas galvenās Francijas ārpolitikas kursa tendences kopš Otrā Pasaules kara līdz pat mūsdienām. Pirmajā darba daļā aplūkotas Francijas ārpolitikas nianses īsi pēc Otrā Pasaules kara. Otrajā darba daļā analizēta Francijas ilggadējā prezidenta Šarla de Golla ārpolitiskās doktrīna attiecībā Aukstā kara laikā. Trešajā daļā aplūkotas Francijas diplomātiskās iespējas palielināt valsts ietekmi mūsdienu pasaulē. Nobeigumā ir sniegta secinājumu daļa. …