Kad 1643. gadā nomira Luijs XIII, jaunajam karalim Luijam XIV (1638 – 1715) vēl nebija pieci gadi. Valsti vadīja karaļa māte Austrijas Anna kopā ar pirmo ministru kardinālu Mazarīnī, kurš bija Rišeljē skolnieks. Jaunais ministrs bija varaskārs un centās paaugstināt nodokļus, tādēļ kļuva ļoti nepopulārs. 17. gadsimta 40 –ajos gados daži dižciltīgie, izmantojot zemnieku un pilsētnieku atbalstu, sāka nemierus. Lai gan tos apspieda, valdnieks bija nobažījies. Luijs XIV atzina, ka tikai neierobežota monarha vara var novērst pilsoņu karu. Tāpat kā citi viņa laika monarhi, Luijs uzskatīja, ka karaļi ir dzimuši, lai tiem viss piederētu un viņi valdītu pār visu. Pazīstam kļuvis viņa izteiciens: ”Valsts – tas esmu es”. Neviens ministrs, lai cik tas būtu spējīgs, nevarēja iebilst pret karaļa politiku. Vēl 18. gadsimtā vienkāršie ļaudis cieši ticēja, ka karaļa pieskāriens var dziedēt slimības. Luijs un viņa pēcnācēji tamlīdzīgus māņticīgus priekšstatus nevis apkaroja, bet lika lietā, lai nostiprinātu savu stāvokli, proti, lai valdītu kā Dieva iecelti karaļi, kas apveltīti ar dievišķām spējām un ar vienkāršiem mirstīgajiem nav pat salīdzināmi.
Karaļa Luija XIV valdīšanas laiks Francijā bija izcils periods. Viņam bija žilbinošs galms, un viņu pašu dēvēja par Saules karali. Luijam bija neierobežota vara un viņa ilgās valdīšanas laikā Francijas parlaments, ko sauca par ģenerālštatiem, nesanāca ne reizi. Valsts pārvaldei Luijs algoja apdāvinātus, uzticamus un gudrus ministrus. Bieži vien viņi bija vidusšķiras pārstāvji, līdz ar to senās dižciltīgo ģimenes zaudēja savu neatkarību un varu. Luijs XIV tronī atradās 72 gadus, viņa laikā Francijā uzplauka māksla, literatūra, dramaturģija, mūzika un balets, jo Luijs atbalstīja māksliniekus. Šajā laikā dzīvoja arī divi izcilākie Francijas lugu rakstnieki Žans Rasins un Moljērs. Francija kļuva par bagātu valsti. Visā Eiropā sāka atdarināt franču stilu un modi. Sakaros ar citām valstīm franču valoda nomainīja latīņu valodu. Arī citi valdnieki centās atdarināt Luija galmu. Pastiprinājās spiegošana, jo vienā galmā gribēja zināt, ko ēd, domā, dara, dejo, mīl, ģērbj kaimiņu galmā. …
