Franciskāņu ordeni 1207–1209 dibināja Sv.Francisks Asīzietis lai sludinātu nabadzību, askētismu un tuvākā mīlestību. Francisks pārvērta nabadzības ideju no negatīvas pazīmes (atsacīšanās no pasaules) uz pozitīvu ideālu (nabadzība kā Kristus atdarināšana). Tradicionālās mūku vientuļnieku dzīves vietā viņš lika priekšā apustulisku misionāru darbību. Franciskānietim, atsakoties no pasaules, bija jāpaliek pasaulē.
Ar Sv.Klāras palīdzību Sv.Francisks 1212. gadā dibināja Franciskāņu ordeņa sieviešu atzarojumu, kas saucās Nabadzīgās Klāras. 1221. gadā tika dibināts ordeņa trešais atzarojums laicīgajiem ļaudīm – Trešais Ordenis.
Neskatoties uz cēlajiem ideāliem 13. gs. vidū franciskāņi kļuva par uzticamiem pāvesta kūrijas kalpiem un kopā ar dominikāņiem pārzināja inkvizīciju. Uzradās franciskāņu klosteri. Drīzumā ubagojošie franciskāņu mūki vāca baznīcas nodevas Romas pāvestam.
Tajā laikā ordeņa vidū izveidojās partija, kas negribēja pieļaut atkāpšanos no augstajiem ideāliem. Vadoties pēc Floras Joahima mācības, šī partija atdalījās no ordeņa un sāka saukties par Brīvā Gara brāļiem jeb spirituāļiem (gara vīriem). Spirituāļu vadību uzņēmās Pjetro di Džovani Olivi. Tāpat atkrita no pāvesta cita, drusku mērenāka grupa ar Okamas Viljamu, Mihailu Cezenski un Bergamas Bonagrāciju priekšgalā. Šī grupa noslēdza līgumu ar pāvesta pretinieku – Bavārijas Ludvigu.
Latvijā ordenis plaši darbojās no 13. gs. 30. gadiem līdz 16. gs. vidum. Franciskāņu ordenis pašlaik ir viens no spēcīgākajiem katoļu mūku ordeņiem pasaulē.
…
