Valodā izšķir divējādus vārdu savienojumus:
atsevišķus,
frazeoloģiskus.
Lielākā daļa valodā lietojamo vārdu savienojumu ir atsevišķi. Lai kaut ko pateiktu, runātājs izvēlas saturam atbilstošus vārdus. No atsevišķajiem vārdiem tiek veidoti vārdu savienojumi, piemēram: zila jūra, palss zirgs, ārā ir auksts, krāsainas lapas. Šādu savienojumu nozīme ir saprotama, ja ir zināma atsevišķo vārdu nozīme.1
“Līdzās atsevišķiem vārdiem un vārdu savienojumiem valodā ir tādi vārdu savienojumi, kuru nozīme neizriet no atsevišķu vārdu nozīmēm, kā tas ir citos vārdu savienojumos, bet jāuztver kopumā kā vienots veselums, piemēram: bada pātaga (makšķere), uz karstām pēdām (tūlīt), pa kaklu, pa galvu (lielā steigā), kost pirkstos (nožēlot), ņemt kājas pār pleciem (skriet). Tie ir nozīmes ziņā nedalāmi, ar tradīciju nostiprināti vārdu savienojumi, ko runātājs neveido no atsevišķiem vārdiem, bet pārņem gatavā veidā.…