Jau pašā daiļrades sākuma poļu kompinists Friderika Šopēna mūzika bija neparasti saudabīga. Tajā spilkti ipaudās poļu tautasnacionālais kolorīts un komponista dziļā mīlestība pret dzimteni.
Šopens, līdzīģi Mocartam, bija Brīnumbērns.Jau astoņu gadu vecumā viņš klausītaju priekšā droši demonstrēja savu spēles māku un iepriecināja tuviniekus arpirmajām kompozīcijām. Šopena daiļrade veidojās poļu nacionalais atbrīvošanas kustības laikā,un tajā dziļi atbalsojās šā laika idejas, cīņa par dzimtenes brīvību. Lielā komponista un patriota mākslas revolucināro nozīmi labi izprata R. Šumanis . <> Kad 1830.gadā sākās poļu sacelšanās pret carismu, Šopens atradās koncert ceļojumā , spēleja Vīnē un Parīzē. Savas patriociskās jūtas viņš izteica mūzikā. Tā radās <>un citi darbi. Pēc revolūcijas sakāves Šopenam dzimtenē vairs neizdevās atgriezties.Visu savu mūžu otru pusi viņš pavadija Parīzē . Tur Šopens bieži satikās ar poļu emigrantu patriotiem.Un dziļā mīlestība pret Poliju un tās tautu viņā nekad neizdziesa. Ap lielo mākslinieku pulcējās tālaika slavenie komponisti Lists,Berliozs, Meirbērs , fraņču rakstnieki Balzaks un Žorža Sanda, revolucionārs poļu dzejnoieks Mickevič, vācu Heine u. C. Viņu vidū Šopens labprāt spēlēja savus darbus, jo pretēji Listam un itāliešu vijolniekam Paganīni nemilēja lielās skatuves. Šopēna spēle bijusi valdzinoša un apgarota. Ar savām romantiskas jūsmas apdvestajām melodijām viņš pilnīgi apbūris klausītājus. Licies, ka klavieres dzied, runā. Laikabiedri stāsta, ka Šopēns spēlējis ļoti skaisti un aizrautīgi, neviens neuzdrošinājies pat pakustēties un bieži koncerts turpinājies stundām ilgi, nereti pat pāri pusnaktij. Gatavojoties koncertiem, Šopēns parasti ieslēdzies uz pāris nedēļām savā dzivoklī un spēlējis Bahu. Lielā polifonijas meistara nemirstīgie darbi viņam palīdzējuši rast iedvesmu un uzkrāt spēkus, lai no jauna stātos klausītāju priekšā.
Šopēnā nekad neapklusa ilgas pēc dzimtenes. Trokšņainajā Prīzē pagāja viņā mūža dienas, bet domās komponists vienmer bija Polijā. Zinādams, ka Polijas reakcionāra valdība neļaus viņu apbedīt Polijā, Šopēns lūdza savu māsu aizvest uz dzimtenivismaz viņa sirdi.
Atskaņojot Šopēna mīļāko darbu – Mocata << Rekviēmu >> un viņa paša komponēto << Sēru maršu >>, lielo mākslinieku guldīja svešā zemes klēpī. Škirstā ielika saujiņu dzimtenes zemes, ko Šopēns , aizbraugdams no Polijas, bija paņēmis līdz. Viņa sirdi pārveda uz dzimteni.
…
