Atšķirīga no tradicionālajām pieejām psiholoģijas zinātnes veidošanā bija Zigmunda Freida (1856-1939) - austriešu neiropataloga, psihiatra, psihologa, psihoanalīzes koncepcijas pamatlicēja mācība - psihoanalīze. Psihoanalīze (gr.psychē – dvēsele; analysis – sadalīšana) - psiholoģijas virziens, ko nodibinājis Z.Freids 20.gs. sākumā un kas attīstīts viņa sekotāju darbos. Pēc psihoanalīzes, cilvēka psihi veido tās apzinātā daļa un neapzinātā daļa, un cilvēka darbību virzošie spēki atrodas psihes neapzinātajā daļā. Ar jēdzienu psihoanalīze apzīmē gan īpaša veida psihoterapiju, gan bezapziņas pētniecības metožu kopumu, gan īpašu teoriju par cilvēka psihes likumsakarībām. Vēlāk psihoanalīze sazarojās atsevišķos vorzoenos – (freidisms, analītiskā psiholoģija, individuālā psiholoģija, neofreidisms, Ego psiholoģija). Šaurākā nozīmē ar psihoanalīzi saprot tikai freidismu. Psihoanalīzes teorija un prakse tika izveidota uz histērijas neirožu ārstēšanā gūto atziņu pamata. Tā kā šī neiroze rodas uz seksuālas neapmierinātības bāzes, Zigmunds Freids izstrādāja teoriju, kur galvenā loma psihes attīstībā un personības veidošanā pieder seksuālajam instinktam (vēlāk Z.Freids šim instinktam pievienoja vēl nāves instinktu), kas sadursmē ar sociālajām prasībām tiek izspiests no apziņas uz zemapziņu un veido Id personības apakšstruktūru, kura atšķirībā no citas personības apakšstruktūras Es nav pārstāvēta apziņā ( to var analizēt, tikai veicot sapņu vai kļūdu simbolisko analīzi), bet saglabā savu vadošo nozīmi visas dzīves laikā.…