Daudzi apgalvo, ka filozofija ir tukša muldēšana, turpretī citi – ka tā ietver sevī dziļu jēgu, savdabīgu dzīves izpratni, kas visiem nevar būt saprotama. Kā ir patiesībā, tas ir jāizlemj katram pašam priekš sevis, jo katrs var atrast kādu filozofijas dižgaru, kura domāšanas stils atbilstu viņējam, taču lielākajai daļai cilvēku ir zināmi tikai populārākie un biežāk pieminētie vārdi un pat tad nav īsti skaidrs, ko kurš ir teicis vai domājis. Taču, manuprāt, diezgan grūti būtu atrast tādu cilvēku, kas ne reizes nebūtu dzirdējis Frīdriha Nīčes vārdu. Kādēļ tieši Nīče? Tādēļ, ka viņš ir viens no tiem, kurš ar savu atklātību sabiedrībā izsauc milzīgu pretreakciju un pret kuru nevar palikt vienaldzīgs – vai nu tu esi par viņu sajūsmā vai arī esi kategoriski pret to, taču vienaldzīgs ne. Viņa izteikums par to, ka Dievs ir miris, ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kas to raksturo – tas šokē ar savu tiešumu un uzdrīkstēšanos, bieži vien tiek izmantots kā arguments pret kristietību un tiek asi kritizēts no kristiešu puses. Viņa ideja par pārcilvēku – vislabākā cilvēku rases pārstāvja atnākšanu, kuras dēļ pārējiem cilvēkiem jāziedojas un jāiet bojā, bieži vien pat tiek saistīta ar nacistu ideoloģiju par jaunas tīrās rases izveidošanu, nogalinot visus pārējos.
Nīče ir tas, kurš aizrauj ar savu filozofiju, ar veidu, kādā to mums pasniedz – lasīt viņa darbus nav gluži tas pats, kas lasīt sausu faktu un pierādījumu izklāstu, tas drīzāk ir nosaucams par literāru baudījumu – viņa darbi ir pilni dzīvības un spēka. Taču vienlaicīgi tie var būt grūti uztverami savu daudzo pretrunu un šķietamās pēkšņās „lēkāšanas” no vienas tēmas pavisam citā dēļ. Nīče prot vienā lapaspusē pamatoti argumentēt un apgalvot vienu lietu un nākamajā – to tikpat argumentēti noliegt, radot apjukumu savā lasītājā. Un tieši tā ir viena no īpašībām, kādēļ Nīče ieintriģē – viņš nav paredzams.
„Antikristā” izpaužas viņa visasākā kritika, kas veltīta kristietībai, bet „Tā runāja Zaratustra” tiek uzskatīta par Nīčes savdabīgo Bībeli – par viņa centienu ieviest savu jauno reliģiju un mainīt pasaules uzskatus – tiek apgalvots, ka tā satur galveno viņa dzīves filozofijas kodolu. Jautājums vien ir – kāds tad ir šis galvenais kodols?..…
