Frīdrihs Nīče – filologs un filozofs, mūziķis un dzejnieks – pieder pie ievērojamākajiem dižgariem un daiļgariem. Vācijā pagājušajā gadu simteņa otrajā pusē. Nīče ir saucējs, aicinātājs, jaunu atziņu radītājs, jaunas reliģijas dibinātājs jeb, kā viņš pat sevi raksturo: priesteris, dzejnieks, zinātnieks un prātnieks. Nīčem piemīt rakstura cēlums, jūtu cildenums, domu dedzīgums un gara godprātība. Nīčē mita, pastāvīgā nemierā viens otram blakus un viens otru tiranizēdami, augsti apdāvināts mūziķis, brīvdomīgs domātājs, reliģisks ģēnijs un liels dzejnieks. Prāts viņam dominēja pār jūtām, griba – pār kaislībām. “Būt par tautas vadoni,” viņš saka, “nozīmē likt kaislībām kalpot idejai.”
Dažiem Nīče ir kā starojošs meteors, kas nokritis no debesīm; citiem viņš ir kā asinskārīgs vilks, kas iz mežiem iebrucis mūsu kultūrā. Nīčem piemita nesalaužama ticība sev pašam, ticība, kas vēlāk pārgāja lieluma mānijā.
Pēc viņa šķitām, šai domai, ja tā kādreiz tiks dzīvē realizēta, jāizdara apvērsums ne vien visas cilvēces ētiskajos uzskatos, bet jārada arī jauns cilvēktips: brīvdomīgs, drošsirdīgs, stiprs enerģisks, varonīgs un valdonīgs.
“Tā runāja Zaratustra” ir Nīčes intīmākā, sirsnīgākā grāmata. Zaratustra ir Nīčes sirds luteklis. Viņš nosauc to par savu jaunāko un mīļāko dēlu. “Tā runāja Zaratustra” ir ļoti subjektīvs darbs. Nīče tanī, kā daždien dienasgrāmatā, uzzīmējis ne vien visus savus piedzīvojumus un pārdzīvojumus, bet arī savus ikdienas atgadījumus, novērojumus, pieredzējumus, izjūtas un pārdomas. Cik tanī nav tiešu apkārtējās dabas iespaidu no viņa vientuļajiem pastaigas gājieniem Augš-Engadinā un citās vietās, kur grāmata rakstīta! Šī grāmata ir pus dzejiska, pus filozofiska, pus zinātniska, pus beletristiska, pus episka, pus liriska un pus satīriska. Tas ir filozofisks daiļdarbs, kurā organiski sakusušas kopā dzejnieka apgarotība, prātnieka dziļdomība un pravieša gaišredzība. Šim daiļdarbam ir dziļa estētiska un arī liela ētiska nozīme. Nīče tanī parādās ne vien kā apbrīnojams stilists, bet arī kā jaunas ētikas sludinātājs. Viņš grib cilvēkus par to nevis pārliecināt, bet tos sajūsmināt, aizraut, - jo viņš zina, ka jūtas ir stiprākas par prāta slēdzieniem un domu secinājumiem. Visa šī darba izteiksme liecina, ka tas radies reliģiskā eksaltācijā.…