Katram cilvēkam ir noteiktas sociālās vajadzības. Tās ir vajadzības pēc estētiskā pārdzīvojuma, zināšanu, pašrealizācijas atzinības, kā arī noteiktas sociālās vides un drošības vajadzība. Ja šīs vajadzības tiek nodrošinātas, tad cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem tā ir viena no iespējām, kā palīdzēt pārvarēt grūtības reintegrācijas procesā – mazināt atstumtības, pamestības sajūtu un mainīt sabiedrības negatīvo attieksmi pret garīgi slimiem cilvēkiem un viņu problēmām. (Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca,2002:4)
Neskatoties uz aizspriedumiem sabiedrībā saistībā ar šo tēmu, jāpievērš nopietna uzmanība sabiedrības informēšanai un izglītošanai. Valstī psihiskās saslimšanas nomāc ievērojamu skaitu Latvijas iedzīvotāju un viņu ģimenes locekļu. Sociālo problēmu sekas izpaužas cilvēku fiziskās un garīgās veselības traucējumos, kurus pavada sociālā izolācija un norobežošanās. Sociālās problēmas izsauc simptomus, kurus veido attiecību trūkums starp indivīdiem un apkārtējo vidi. Parasti sociālās problēmas būtību izsaka pretrunas starp cilvēka dzīves vajadzībām un to apmierināšanas iespējām konkrētā sociālā sistēmā. Sociālām problēmām ir tendence pāraugt seku ķēdē ar destruktīvu ietekmi sociālās sistēmās, tāpēc sociālo problēmu risināšana ir sabiedriski nozīmīga. Parasti to izjūt cilvēki, kas ir īpaši viegli ievainojami.
Minēto iemeslu dēļ problēmu varam uzskatīt par kompleksi risināmu. Ir nepieciešams koordinēti risināt medicīnas, ekonomiskas un sociālās problēmas. Ja Eiropas valstīs personu skaits ar garīgās veselības novirzēm sastāda ap 9 % no kopējā iedzīvotāju skaita, Latvijā 2001.gadā šis rādītājs bija tikai 2,6%. Katrs 38. Latvijas un katrs 46. Rīgas iedzīvotājs cieš no šīs kategorijas slimībām. 2000.gadā cilvēku skaits, kas pirmo reiz saslima ar psihiskām slimībām bija 6577, 2001.gadā – 6495. (LR LM BOV SIA Psihiatrijas centrs,2002:12)…
