Garlībs Merķelis sevi daļēji pieskaita pie latviešiem, jo vairākos darba fragmentos šejieni min kā dzimteni. Tajā pat laikā nav līdz galam saprotams viņa paša viedoklis par savu piederību, jo turpina uztvert vāciešus, vismaz Eiropas rietumos, kā savus brāļus, aicinot izteikt sašutumu par šeit notiekošajām nemitīgajām netaisnībām. Līdzīga sakarība novērojama arī nodaļās, kurās sīkāk aprakstīts autora plāns, kā pareizi un ideālā gadījumā atcelt dzimtbūšanu, lai 18.gs. progresīvajā Eiropā nepastāvētu līdzīga sociālā iekārta vergturībai. Lai arī kā viņš attaisnotu latviešu stāvokli, kā arī to, ka viņi jau pie tā nav vainīgi šo gadsimtu laikā, viņš tomēr izrāda savas neviltotas simpātijas kopējai vāciešu muižniecībai un aristokrātijai, cenšoties vest viņus pie saprāta, lai latvieši viņus vēlāk neiznīcinātu līdz ar zemi. Šādi autors atsevišķi piemin vairākus viņa ideoloģijai un uztverei par cilvēktiesībām un labestību atbilstošus eksemplārus vietējā Vidzemes muižniecībā, minot konkrētus piemērus par centieniem uzlabot dzimtļaužu labklājības līmeni, dodot viņiem lielāku personisko brīvību un izveidojot likumus par viņu tiesisko aizsardzību.…