Agrīnos kristiešus kritizē nevis par pārmērīgu, bet par nepietiekamu ķermeņa nicināšanu un mazu uzmanību pret to. Antīkā pasaule sludina nevis miesas attīrīšanu, bet attīrīšanos no miesas, kas kristiešiem ir pilnīgi nepieņemami: miesa kā tāda nevar būt ļaunums jau tāpēc vien, ka to radījis Dievs. Antīkā pasaule pauž nevis domu par matērijas un miesas dilemmu, bet drīzāk gan dvēseles un miesas cīņu par pēdējās “izgaismošanu”, pakļaušanu garīgajām struktūrām, savas vietas norādīšanu pasaules hierarhiskajā struktūrā.
Kristietība nekādā gadījumā nav “gara” reliģija; tā ir “Svētā gara” reliģija, kas nebūt nav viens un tas pats. No kristietības viedokļa, tāpat kā miesa var būt “šķīsta potence”, tā arī gars var būt “nešķīsts gars”- turklāt, kas īpaši svarīgi, nešķīsts nevis tāpēc, ka stājies kontaktos ar matēriju, bet savas nepaklausības rezultātā. Kristietība mācīja par miesas augšāmcelšanos un tās nākamo slavu. Kā tika uzskatīts, visu materiālo lietu kopu radījis Dievs un atradis to “labu esam” tai laikā, kad velns atdzīvinājis tikai ļauno un turklāt, starp citu, pilnīgi nemateriālu, pilnīgi garīgu lietu- grēku. Robeža starp labo un ļauno kristietībā nenozīmē matērijas un gara robežu.
Ķermeniskais nav ļaunā sinonīms, jo svarīga ir tā rīcības cēloņu iekšēja dinamiska forma.” Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” Kristietība slavina miesu un tās nākamo augšāmcelšanos, ieviešot “garīgās miesas” jēdzienu.
Visspilgtāk ideja izpaužas “pilnīgā cilvēka” Kristus tēlā, kurš, kā tiek uzsvērts, ir apveltīts ar garam pilnīgi pakļautu ķermeni, t.i., viņa ķermenis ir it kā pilnīgi “dvēseliskots”. Viņā nav vērojamas cilvēkam raksturīgās pretrunas, nav miesas “atpalikšanas” un dvēseles “aizsteigšanās priekšā”. Kristus personificē nesaraujamu garīgā un materiālā vienību. Viņš arī augšāmceļas kā vienots cilvēks. Kristus ir it kā pilnīgi strukturalizēts, organizēts no iekšienes: viņa rīcībā sakrīt pavēle un paklausība, plāns un tā realizācija, vārds un darbs utt., ko nodrošina grēcīgajam cilvēkam neraksturīgā spēja sakopt sevi, pakļaut sevi visu
augstākajam mērķim, uzdevumam, nepieļaut miesisko iekāru varu pārticību, jebkādu dzīvi un ticību graujošu elementu, tieksmju pastāvēšanu sevī.…
