Ģenētikas pamati

Ģenētika ir zinātne par gēniem, iedzimtību un organismu dažādību. Vārds "ģenētika" pirmo reizi tika ierosināts, lai aprakstītu iedzimtības studēšanu un variāciju zinātni. Terminu piedāvāja izcilais britu zinātnieks Viljams Betsons. Mūsdienu koncepcijas par ģenētiku bija vērsta uz izpratni procesu mantojuma, un kas sākās 19. gs vidū ar Gregora Mendeļa darbu. Lai gan savu laiku, viņš nevarēja noteikt fizisko pamatu iedzimtību, Mendelis atklāja, ka, izmantojot diskrēto vienībām mantojuma, ko mēs laiku šodien, jo gēni-organismi manto īpašības. Ģenētika nosaka daudz (bet ne visu) par organisma izskatu, ieskaitot cilvēkus, un iespējams arī to kā viņi uzvedas. Apkārtējās vides atšķirības un nejauši faktori arī to iespaido. Identiskajiem dvīņiem, kloniem, kas rodas no embrija agrās sadalīšanās, ir tas pats DNS, bet dažādas personības un pirkstu nospiedumi. Piemēram, ģenētiski identiski augi aug aukstākos klimata apstākļos ir īsāki, mazāk sulīgi, taukaināki un izvairās no stīvuma.
Katrs organisms ir līdzīgs saviem vecākiem, jo pazīmes iedzimst. Organismi nedaudz atšķiras no saviem vecākiem un citiem sugas īpatņiem, jo pastāv mainība – iedzimtās pazīmes pēcnācējā sakombinējušās citādi kā katram no vecākiem, kā arī vides apstākļi izmaina organismu – dažām pazīmēm ļauj izpausties, citām ne. …