Daudz apslēptu lietu mums notika apkārt, par ko padomijas laikos neļāva uzzināt. Par garīgām vērtībām ne tik! Kādos laikos tik neesam dzīvojuši. It kā vienā zemē, tikai tie nosaukumi mainījās: XVI g.s.- Livonija; XVII g.s.- Pārdaugavas hercogiste; XVIII g.s.- Kurzemes hercogiste, Inflantija, Zviedrijas Vidzeme; Polijas- Lietuvas valsts; XVIII g.s. beigas- Krievija; Vidzemes guberņa; Baltkrievijas guberņa; Vitebskas guberņa; vēstures rats griezās un cilvēki dzīvoja tam līdz. Kāda tautība tad esam, kas dzīvojam uz tagadējās Latvijas zemes? Vai tīrasiņu latvieši? Grūts jautājums! No Livonijas laikiem esam piedzīvojuši tādas tautas savā zemē, ka tīrs latvietis vai maz ir sastopams?! Pareizi būtu jānovērtē šeit atstātās cilvēku kultūrvērtības. Jāizzina pašiem sevi, sava tautība, izcelsme, no kurienes esi nācis! Varbūt nezinot, mēs bradājam ar kājām savu senču radītās vērtības. Postam kapus, pat nezinot, kas tur apglabāts, varbūt tavs vecvecvectētiņš? Bez pagātnes nevaram dzīvot nākotnē! Novērtēt un saglabāt kultūru, tas ir mūsu pienākums.
Baznīcas postīja, dedzināja; apcietināja un izsūtīja garīdzniekus trimdā. Taču ne tikai Padomju laikā, bet agrāk, jau “pēc 1666.gada Baznīcas Koncila, kurš galīgi un oficiāli pieņēma, ka patriarha Nikona reformām (1653) ir valstiska nozīme, vecticībnieki, vai tie, kas palika uzticīgi senajām pareizticības tradīcijām, tika vajāti” [N. Rešetnikova maģ.d. “Brāļu Frolovu ikonas ‘Trīsroku dievmāte” konservācija”; 8.lpp.].…