No stilistiskajām figūrām, kuras lieto valodas izteiksmes pastiprināšanai, reliģiskajā dzejā raksturīga ir retoriska uzruna. Dzejnieks vēršas pie būtnēm, parādībām, kuras nevar atsaukties. (Arī iepriekšminētajā piemērā uzrunāts tiek Dievs.) Kā neatkarīgs sisntaktisks elements retoriskā uzruna ir vokatīva formā. uzrunāti tiek Dievs, Tēvs, Kungs, Radītājs, Mīļotājs u.c.
G.F.Stendera reliģiskajā dzejā ir daudz nodevu savam laikam. Tiek sludināta samierināšanās, pazemība, zemnieku pakļaušanās dzimtkungiem. Valodā daudz tiešo tulkojumu no vācu valodas. Nav sastopamas tās mākslinieciskās iezīmes, kas raksturīgas reliģiskajai mākslas dzejai laika posmā, kad tajā valda individuālais reliģiskais pārdzīvojums. Viņa dzejā atrodam diezgan daudz didaktikas, pamācību, rosinājumu, kā pareizi dzīvot. Stenders sludina tikumību un godīgumu, augstu vērtē cilvēka cenšanos pēc gudrības un izglītības. Viņa kolektīvais reliģiskais pārdzīvojums no vispārināta „mēs” pāriet uz konkrētu „mēs”, kas ir noteikts sabiedrības loceklis, kārtas vai šķiras pārstāvis. Individuālais reliģiskais pārdzīvojums nav raksturīgs, mazliet tas šur tur pavīd dziļi iekļauts kolektīvajā. Stenders latviešu reliģisko dzeju noceļ no svētdienas rīta augstumiem un ienes ikdienā, parādot, ka jebkurš ikdienišķs darbs un dabas parādība ir dievišķa – Dieva spēka apgarota.
…