Ģimene ir Valsts pamatšūna un tai pat laikā ģimene ir diezgan slēgta vide, kurā aizliegts ielūkoties, kā arī ko komentēt vai ieteikt, kamēr nav pārkāpts likums.
„Ļoti liela nozīme ir mūsu personiskajai uzvedībai. Nedomājiet, ka jūs audzināt bērnu tikai tad, kad ar viņu sarunājaties, pamācāt viņu vai viņam kaut ko pavēlat! Jūs audzināt viņu katrā savas dzīves brīdī, pat tad, kad neesat mājās. Kā jūs ģērbjaties, kā sarunājaties ar citiem cilvēkiem un kā runājat par viņiem, kā jūs priecājaties vai skumstat, kā jūs izturaties pret draugiem un kā pret ienaidniekiem, kā jūs smejaties, kā lasāt grāmatu – tam visam ir liela nozīme bērna dzīvē.” [4,3]
Neatkarīgi no sabiedriskās iekārtas valstī, stabila, saskanīga ģimene ir priekšnoteikums normālai bērnu audzināšanai. „Ģimenes dvēsele un tās pedagoģiskā sirdsapziņa ir māte. Bērnam tā ir vistuvākais cilvēks pasaulē un dažkārt tāda paliek visu mūžu. ” [3,29] Zinām no savas skolotāju prakses, ka vecāku ķildas negatīvi ietekmē bērnus – tie kļūst nervozi, neiecietīgi un grūti audzināmi. Kā palīdzēt zēnam, kuram tēvs un māte dzīvo atsevišķi, un kuri zēnu dala pēc viņa iegribu skalas. Ja zēnam nepatīk vienās mājās, tad viņš apcērtas un dodas uz otrām mājām. „Zēni vairāk izjūt tēva trūkumu, bet meitenēm ir grūtāk izaugt bez mātes. Tādējādi katras šķiršanās rezultātā visvairāk cieš bērni – tiem tiek nodarīta smaga un nepelnīta pārestība.” …