Ģimenes attiecības
Daudzi autori ir rakstījuši par ideālo ģimeni un tikpat daudzi ir aprakstījuši neveselīgos ģimenes attiecību modeļus. Reiss (Reiss, 1981) uzskata, ka veiksmīgu ģimenes attiecību funkcionēšanas pamatā ir ticības un pārliecības, kas darbojas kā aizsardzības mehānismi saskarsmē ar apkārtējo vidi. Tās veido pieredzi ģimenes identitātes apzināšanās un izpratni par sevi un apkārtni. Tās uzdevums ir stiprināt ģimenes saites un nodrošināt veiksmīgu funkcionēšanu. Kulbergs (Kulberg, 2000 ) raksta, ka ģimenes nolūks ir iemācīt bērniem tikt galā pašiem ar dzīves radītajām grūtībām, kad tie ir pietiekami lieli, lai atdalītos. Ģimene var kalpot arī tās locekļiem kā emociju izlādes vieta, īstenojot iekšējās vajadzības. Katram cilvēkam tādējādi visu mūžu ir simbiotiska vajadzība pēc ģimenes. Ja ģimenē tiek radītas situācijas, kas izraisa spēcīgu baiļpilnu vajadzību pēc simbiozes, mēs viegli nonākam grūtos emocionālos konfliktos, kas nepaliek bez sekām. Ģimenes uzdevums ir palīdzēt bērnam izveidot veselīgu identitāti un spēju atšķirt iekšējo un ārējo realitāti. Taču jebkurai ģimenei ir jārada tāda iespēja, kur tās locekļi varētu izpaust savas regresīvās vajadzības, lai tie spētu autonomi darboties ārpus ģimenes.
Golmens (Golmen, 1985) par ģimenes attiecībām un vajadzībām raksta, ka vajadzības pēc veiksmīgu attiecību saglabāšanas ģimenē iet roku rokā ar intensīvām bailēm no pamešanas. Šīs bailes no pamešanas savukārt noved indivīdu lielā izmisumā un rada visādus aizbildinājumus, lai sagatavotu sevi vēl ļaunākam izturēšanās veidam, kā arī, lai palīdzētu viņa percepcijām no acīmredzamas nežēlības. Tādējādi izpaužas ģimenes ambvivalence, kas neapšaubāmi iespaido bērna attīstību.
…
