Tagad kardināli izmainās vērtību un attiecību sistēmas, kas noteic arhitektūras-pilsētbūvniecisku darbību un būvniecības attīstību.
Izstrādājot būvniecības un rekonstrukcijas dzīvojamās apbūves darba projektus un izmantojot gan tradicionālus, gan jaunākos būvmateriālus, nepieciešams ņemt vērā to ekoloģiskumu: drošība pie taisna un netieša kontakta ar cilvēku; neitrāls, bet ideālā gadījumā, labvēlīga iedarbošanās uz fiziska un psihiskā ļaužu stāvokļa; t.i., savdabīgs "ekoloģisks potenciāls", kas ne vienmēr tiek izpildīts un tad būvmateriāli kļūst par avotiem apslēptā ķīmiska, bet dažreiz un citu veidu, piesārņojuma. Diemžēl var konstatēt, ka vieni no dzīvojamo un sabiedrisku ēku piesārņojuma pašiem jaudīgākajiem avotiem ir celtniecības un apdaru materiāli, kas tiek pielietoti mūsdienu būvniecībā.
Dzīvojamo ēku nosacījumos ķīmiska slodze relatīvi ir neliela, bet iedarbības ilgums ir maksimāls salīdzinot ar cilvēka dzīvības procesu citām vidēm. Bez tam, toksiskas vielas darbojas uz cilvēka organismu nevis izolēti, bet gan savienojumā ar atšķirīgiem faktoriem: ar temperatūru, gaisa mitrumu, elektromagnētiskiem laukiem, jons-ozona telpu režīmu, radioaktīvu fonu u.c. un šo faktoru kompleksa neatbilstības gadījumā higiēniskām prasībām, iekšēja telpu vide var kļūt vieniem no riska faktoriem.
Viena no šā uzdevuma atrisinājuma sastāvdaļām ir ieviešana ekoloģiski tīru materiālu, kuri ir nepieciešami ikdienišķas dzīves optimālu nosacījumu radīšanai, efektīvai atpūtai, un pie tam absolūti nekaitīgi cilvēkam.
Ekoloģisku prasību kopumā būvmateriāliem uz ģipša saistvielas bāzes ir būtiskas priekšrocības salīdzinot ar citiem tradicionāliem materiāliem.
Tam ir unikāla īpašība - pie sakarsuma izdalas ūdens no tā kristāliskās restes un izveidojas ģipša pushidrāts. …
