Gravitācija ir spēks, kas Visumā pievelk vienu objektu pie otra. Tas ir spēks, kas liek kosmiskajiem ķermeņiem kustēties uz Zemes pusi.
Tikai Galileo Galileja laikā (1564-1642) tika uzsākti mēģinājumi noteikt gravitācijas lielumu. Līdz tam laikam tika uzskatīts, ka ātrums, ar kādu krītošs priekšmets atsitas pret Zemes virsmu, ir atkarīgs no šī ķermeņa svara.
Galilejs meta dažādus priekšmetus no slīpā torņa Itālijas pilsētā Pizā ar mērķi izpētīt gravitācijas spēka ietekmi uz tiem. Viņš pierādīja, ka smags un viegls priekšmets, kas tiek mesti reizē, sasniedz Zemes virsmu vienlaicīgi.
Viņš lika lodei ripot pa nogāzi, mērot tās atrašanās vietu dažādos laika sprīžos. Galilejs atklāja, ka lodes ātruma palielināšanās ir proporcionāla tās kustības laikam.
Īzaks Ņūtons 1667. gadā turpināja atklājumu gravitācijas jomā. Viņš pieņēma, ka spēks, kas pievelk ķermeņus Zemei, samazinās, palielinoties attālumam starp Zemi un ķermeni. Eksperimentu un novērojumu rezultātā viņš uzrakstīja vispasaules gravitācijas likumu. Ī.Ņūtons secināja, ka ķermeņu mijiedarbības spēks ir apgriesti proporcionāls ķermeņu masu reizinājumam. Galvenais likumā ir tas: ja masa vienam no ķermeņiem dubultojas, bet, ja attālums starp priekšmetiem palielinās divas reizes, tad pievilkšanās spēks būs viena ceturtdaļa no sākotnējā lieluma. Izmantojot šo likumu Ī.Ņūtons teorētiski ieguva visus planētu kustības likumus un pareizi izskaidroja paisuma un bēguma cēloņus. Pamatojoties uz ðo likumu, tika atklātas Saules sistēmas planētas Neptūns un Plutons, bet mūsdienās tiek novērtētas planētu eksistences iespējas tālajām zvaigznēm, kā arī aprēķinātas mākslīgo pavadoņu un kosmisko kuģu trajektorijas.
Alberts Einšteins mēģināja atbildēt uz jautājumu "Kas ir gravitācija?", pierādot, ka telpa un laiks sastāv no četrām dimensijām. Tā ir ļoti sarežģīta, un, lai to saprastu ir nepieciešamas dziļas teorētiskas zināšanas. Saskaņā ar viņa pēdējo teoriju gravitācijas lauks ir saistīts ar elektrisko, magnētisko un elektromagnētisko lauku.
…
