Grieķu literatūra ir vissenākā literatūra Eiropā un vienīgā, kas attīstījusies pilnīgi patstāvīgi, nebalstīdamās uz citu literatūru pieredzi. Ar vēl senākām austrumu literatūrām grieķi sāka iepazīties tad, kad viņu pašu literatūras uzplaukums jau bija tālu pagātnē. Sengrieķu literatūra aptver laika posmu no 9. gadsimta p.m.ē. līdz 4. gadsimtam m.ē. Tai raksturīga žanru daudzveidība un bagātība. Antīkā grieķu literatūra ir “pārdzīvojusi gadsimtus”. Piemēram, tādus antīkās grieķu literatūras darbus kā Homēra eposus vēl līdz šim laikam var cienīt kā nozīmīgus mākslas darbus, nevis kā izzudušas pagātnes vēstures dokumentus.
Pasaules kultūras mantojumā viens no nozīmīgākajiem ir Senās Grieķijas un Senās Romas ieguldījums. Tas guvis nosaukumu ''antīkā kultūra”. Renesanses humānisti par atdarināšanas un iedvesmošanās cienīgiem atzina tieši Senās Grieķijas un Romas gara darbus. Labākie antīkās kultūras sasniegumi, it īpaši literatūra, teātris, filozofija un māksla ir daudzējādi ietekmējusi arhitektus, komponistus, dzejniekus, dramaturgus, tēlniekus un gleznotājus ne tikai renesanses, bet arī vēlākos kultūras posmos.
Sengrieķu kultūra dalās periodos:
1.Homēra periods- 11.-8. gs.p.m.ē.
2.Arhaikas periods- 7.-6.gs.p.m.ē.
3.Klasikas periods-5.-4. gs.p.m.ē.
4.Hellēnisma periods-4.-1.gs. p.m.ē.
Homēra periods uzrāda nozīmīgus meklējumus valsts struktūru veidošanā. Šī posma jaunievedums ir polisu sākumi.„ Polisa ir grieķu kultūras iemiesojums.” Ar tās rašanos, uzplaukumu un krīzi visciešākā mērā saistīti visi galvenie kultūras procesi un notikumi.” Polisu dzīves veids veidoja priekšnoteikumus, lai pasaulē dzimtu filozofija. Grieķiskā dzīves kārtība pati stimulēja filozofijas attīstību.…
