Gruntsūdens ietekme uz pamatiem un tās novēršana

Par pamatu sauc ēkas konstruktīvo elementu, kas pārnes tās slodzi uz pamatni un nodrošina pamatnes un ēkas kopīgu darbu. Pareizas pamata konstrukcijas izvēle nodrošina ēkas normālu ekspluatāciju tās novietojuma konkrētajos apstākļos dotajā būvlaukumā.1
Pamatiem un to materiāliem uzstāda šādas galvenās prasības: pietiekama stiprība; nepieciešamā salizturība, jo pamati atrodas grunts sezonas caursalšanas zonā; noturība pret paaugstinātu vides mitrumu, kā arī gruntsūdens ietekmi (kas nereti ir agresīva); ekonomiskums; pēc iespējas augstāka industrialitāte; pietiekama ilglaicība (ne mazāka, kā pašas būves ilglaicība).
Izšķir šādus pamatu veidus: seklie pamati; pāļu pamati; dziļie pamati.2
Ēkas pamatiem var būt dažāda konstrukcija, un tie var būt izgatavoti no dažādiem materiāliem, tomēr dažādiem pamatu veidiem galvenie elementi praktiski ir vieni un tie paši. (1. attēls) Robežvirsmu starp ēkas pamatiem un tās virszemes daļu sauc par pamatu augšmalu, bet pamatu apakšējo virsmu, kas balstās uz būvpamatnes, - par pamatu pēdu. Par pamatu elementiem parasti tiek uzskatīts arī virspamats (cokols), ēkas apmale un horizontālā hidroizolācija. Atstatumu starp pamatu pēdu un pamatu augšmalu sauc par pamatu augstumu (h), bet atstatumu starp pamatu pēdas līmeni un ēkai pieguļošās zemes virsmas līmeni- par pamatu iebūves dziļumu (H).3…