Sociālā fasilitācija ir indivīda aktivizēšanās citu cilvēku klātbūtnē. Citi cilvēki var veikt tāda paša veida uzdevumus kā indivīds vai arī vienkārši vērot indivīda darbību, abos gadījumos nav tiešas mijiedarbības starp indivīdu un klātesošajiem cilvēkiem. Fasilitācijas efekts tika atklāts vienā no pirmajiem sociālpsiholoģiskajiem eksperimentiem, kuru 1898.gadā veica amerikānis Normens Triplets. Viņš lūdza bērnus pēc iespējas ātrāk uztīt makšķeres auklu uz makšķeres spoles. Vienā grupā bērni to darīja vienatnē, otrā – kopā ar citiem. Izrādījās, ka citu klātbūtnē bērni darbojās ātrāk nekā vienatnē. Tādejādi tika paradīts, ka citu klātbūtnē liek cilvēkiem darboties enerģiskāk. Turpmākie pētījumi parādīja, ka citu cilvēku klātbūtnē darbība paātrinās un kļūst precīzāka. Tāpēc sākotnēji parādījās apzīmējums „fasilitācija” – sekmēšana, atvieglošana. Tomēr jau 30. gados tika iegūti pretrunīgi rezultāti – vienos gadījumos citu klātbūtne tiešām sekmē darbību, citos, gluži otrādi, apgrūtina tās veikšanu. Pamatus sociālās fasilitācijas mūsdienu izpratnei lika Roberta Zajonsa pētījumi. Mūsdienu sociālajā psiholoģijā citu cilvēku klātbūtnes ietekme tiek raksturota kā sociālā fasilitācija un kavēšana. Zajons balstījās uz eksperimentālajā psiholoģijā atklāto faktu, ka aktivizācija pastiprina dominanto reakciju. Paaugstināts uzbudinājums atvieglo vienkāršu uzdevumu veikšanu, kur visdrīzāk iespējamā reakcija ir pareizs risinājums. …
