Gunars Janovskis ir dzimis 1916. Gada 8. februārī Helsinkos, tagadējās Somijas galvaspilsētā. Pēc tam pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Ziemā dzīvojis pilsētā un gāja skolā, taču vasaras pavadījis Daugavgrīvā, Bolderājā. Tēvs viņu ņēma līdzi zvejā, tā viņš pelnīja naudu priekš skolas. Tēvs bija tālbraucēja kuģa kapteinis un par viņu rakstniekam saglabājušās siltas atmiņas. Tēvs dēlu ņēma līdzi jūrā ar noteiktu mērķi- iemācīt dēlam vērtēt darbu un pienākumu. Rakstnieks vēlmi rakstīt sajuta jau pusaudžu gados, taču nebija par ko rakstīt, jo rakstnieks vēl nebija neko daudz piedzīvojis un pieredzējis. 1922. Gadā Gunars sāk skolas gaitas Rīgas pilsētas 4. pamatskolā, Pārdaugavā, no 1926- 1933. gadam Rīgas 1. Valsts ģimnāzijā. Gunars Janovskis ir mācījies filoloģiju Latvijas universitātē, kaut arī tā viņam nepatika, viņš to studēja vecākiem par prieku.
Savu pirmo darbu uzrakstīja 34 gadu vecumā. Par pirmajiem darbiem rakstnieks neuzskata publikācijas laikrakstā „Studentu dzīve” , kur 1938. Gadā ir viņa pirmais publicējums zem Gunara Salnas vārda – tēlojums „ „Piezīmes ceļojot”, kur autors atminas savus piedzīvojumus, vasarā apbraukājot un apstaigājot dzimto zemi. Kara gadi nāca ar jauniem iespaidiem, kad G.Janovski darbs aizveda uz Jēkabpili, ko pats dēvēja par Katrīnpili. Viņš strādāja par tulku policijā. Tur viņš iepazinās ar Latvijas provinces dzīvi, kas viņam bija atkal jauna pasaule. 1994.gadā sākās bēgļu gaitas. Arī šajos gados G.Janovski pavadīja tēva siltums un svētība. Medaļa, ko viņš bija ieguvis, glābjot slīkstoša kuģa pasažierus, pavēra autoram vārtus uz Rietumvāciju. [6] Bonnā G.Janovskis turpina studijas. Taču tad radās doma doties uz Angliju, padzīvot tur gadu un pamācīties valodu. Tomēr dzīvē ne vienmēr viss notiek, kā plānots. Anglija nesagaidīja bēgli atplestām rokām. Sākums ir grūts ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Taču 1952.gadā dzīve sāk uzlaboties.
…
