Šis stāsts ir par jaunu meiteni vārdā Dorotīna kura kopj savas slimās māsas. Viņas monologā, tāpat kā pārējo stāstu galvenajos tēlos, ir jaušams nogurums un apnikums no rutīnas: „Nogurums, Ludovik. Es vairs nevaru.”.
Pašu Dorotīnu nomoka tieši abu māsu slimības un kaprīzes. Dorotīna sapņo par Ludovika zemēm, kurās reiz atradusi mieru. Ludovika zemes, manuprāt, šaja gadījumā ir domātas attiecības ar kādu cilvēku. Kopā ar Ludoviku. Dorotīna jūtas tik nomocīta, ka uzskata, ka vairs nav dzīva jo visu laiku kalpo kādam citam. Viņa vēlas lai būtu tie vecie laiki, kad kāds viņu paņem izbraucienā uz jūrmalu, kur viņu samīl un kur viņai liek justies dzīvai: : „ ...tais laikos, kad vēl pietika spēka šauties laukā no mājas, lai ar kadu vīrieti pabraukatu pa jūrmalu, pamīlētos, lai sajustu, ka esmu dzīva.”.
Pati Dorotīna jutusies labi, tomēr viņai šī laimīgā dzīve apnikusi: „Ludoviks man šķita apmidzis, vēl augšā necēlies aizlaiku filozofs, un man visa par maz un viss par lēnu.”.Tagad Dorotīna ilgojas pēc sava mīļotā kuru pati pametusi un viņai pietrūkst šī garlaicīgā Ludovika. Lasot stāstu var saprast Dorotīnas ciešanas jo autore šīs sāpes ir atveidosi tik reālas, ka Dorotīnas vietā ienāk pats lasītājs.
…