Hēgeļa mācībā ir teikts, ka esamības pamatā ir Absolūtais Gars (Prāts, ideja), kas attīstās izpaužas jaunos procesos un formās, šīs formas un procesi ir likumsakarīgi, tajos var atklāt zināmas likumības un periodus, un šīs likumības ir dialektiskas, tas nozīmē, ka katra norise izraisa zināmu reakciju, kas noved pie tālākām izmaiņām.[Klīve V.V.,1996.]
Par Absolūto Garu arī teikts, ka šis gars vienmēr ir tas, kas tas ir, taču tas sevi atklāj, tikai izejot cauri sašķeltībai, pretnostatījumam un citesamībai, tas savā ziņā atbilst fāzēm tēze, antitēze un sintēze. [Filozofijas vēsture no Antīkās Pasaules līdz mūsdienām, 2006.]
Pašu esamību var uzskatīt par Absolūto definīciju, jo pati ietver sevī visu sevi, lai gan tā varbūt arī nedefinēta, bet savā būtības pamatā viņa ir tā kas tā ir neatkarīgi vai nu kāds to ir noteicis vai izpratis vai izteicis. [Hēgelis G.V.F., 1981.]
Loģika aptver visas domas, kamēr tās vēl ir domu formā; otrās noteiksmes kā tas, kam ir kāda sfēra tās diferencē, ir galīgā definīcijas. Ja lieto definīciju formu, tajā būtu ietverts tas, ka kaut kāds substrāts ir priekšvēstnesis priekšstatam, jo absolūtais attiecībā uz savu predikātu, noteikto un īsteno izteiksmi domās, paliek tikai iedomāta doma, kāds sev pašam noteikts substrāts. [Hēgelis G.V.F., 1981]
Hēgelis Absolūto Garu mēģina apskatīt gan kā loģisku zinātni, gan kā par dabu, gan kā par vēsturi. Hēgelis vairāk pievēršas loģikai un Absolūtā gara izpausmēm cilvēka prāta veidā. Loģika sniedz pamatkategorijas, kuru ietvaros var saprast visu esamību, tas nozīmē, Absolūto visās tā izpausmēs. Šīs pamatkategorijas:
Esamība -Kvalitāte
-Kvantitāte
-Mērs [Klīve V.V.,1996.]
Tāpēc savā darbā arī apskatīšu kā Hēgelis ir paskaidrojis šīs pamatkategorijas.…
