Haiku (arī haika,hoka) ir vieni no īsākajiem dzejoļiem pasaulē, tie ir neatņemama japāņu kultūras sastāvdaļa, paši japāņi savu miniatūro dzejas formu salīdzina ar „mazu logu, pa kuru pūš spirgts un spēcīgs okeāna vējš, ar sīkām zvaigznēm, uz kurām balstās debesis.” Haiku- tā ir īsa, liriska trīsrinde, kurai nav atskaņu un kurai ir divi galvenie žanra noteikumi- 17 zilbes (pirmajā rindā- 5 zilbes, otrajā-7 zilbes, trešajā-5 zilbes) un sezonas vārds. Sezonas vārds (kigo) norāda uz noteiktu gadalaiku (pavasara sezonas vārdi, piemēram, viegla dūmaka, plūmes ziedi; vasaras sezonas vārdi- zāles, spāres, dzeguze, tauriņš; rudens sezonas vārdi- zibens, vakara migla, pilnmēness; ziemas- sniegs, nakts saltums u.c.)
Haiku izveidojās 16.gs. vidū no dzejas ķēdes – rengas pirmās trīsrindes hoku, taču tā saknes atrodamas arī japāņu tautasdziesmās (minjo), kuras ietekmēja profesionālo dzeju ar savu dabiskumu. Par pirmo haiku stāsta - budistu mūks Moritake Arakida, vērojot krītam rudens lapas, iemērca otu tušā un uzrakstīja vienu no pirmajām haiku:
Nokritis zieds
Atgriežas atpakaļ zarā.
Tas tauriņš.
Japāņu dzeju spēcīgi ietekmēja arī budisms, kas izplatījās Japānā 5.-6.gs. Budisms akcentēja visa pastāvošā gaistamību un izcēla mirkļa vērtību. Haiku dzejā, īpaši Basjo, Isas daiļradē, parādās budistiski animistiskais pasaules uzskats, budismam raksturīgā visa gaistamības nokrāsa. Haiku cieši saistīts arī ar dzenbudismu, kas izplatījās 12.gs un par galveno mācību pieņēma uzskatu, ka pasauli var izprast tikai apskaidrības momentā, kad apziņā nepastāv telpas un laika robežas. Šī saistība izpaužas haiku attēlotajā cilvēku dzīves un dabas parādību vienkāršībā, viens no haiku izteiksmes līdzekļiem ir neaizvietojamu vārdu princips, kur priekšroka tiek dota vienkāršiem, precīziem un viennozīmīgiem vārdiem. Labam haiku jābūt it kā pusuzrakstītam, jārada nepabeigtības sajūta.…