Senatnē pastāvēja vairākas disciplīnas formas. Cilvēki tām pielāgojās, jo nebija citas iespējas. Pilsētās, kuras atradās upju krastos, iedzīvotājiem vairākas dienas bija jāgaida kuģis, lai dotos prom. Pa to laiku, viņi atpūtās, priecājās, sarunājās ar cilvēkiem. Pulksteņu šeit nebija, viss darbojās lēni, ģimeniski. Rēķini tika maksāti, kad tika pārdota raža. Bet, kad kuģis bija pienācis, viss atdzīvojās, cilvēki sāka darboties, vienalga vai bija diena vai nakts. Tā tas turpinājās, kamēr kuģis nepeldēja tālāk.
Savukārt, pilsētās, kuras atradās dzelzceļu tuvumā, iedzīvotājiem mājās atradās pulksteņi, līdzi nēsāja rokas pulksteņus. Iedzīvotāji ieradās stacijā laicīgi. Tiešs vilcienu atiešanas un pienākšanas laiks, kalpoja kā regulējošs faktors arī uz tiem cilvēkiem, kuri nekur nedevās. Šajās pilsētās saprata, ka organizācija ir svarīgāka par vienu atsevišķu cilvēku.
Pats nežēlīgākais disciplīnas veidotājs ir daba. Dabas sodiem nav nepieciešami nosacījumi, prasības, tie darbojas tāpat. Ja cilvēks pieskaras kaut kam karstam, tad apdedzināsies, tā dabā ir iekārtos. Šīs sakarības nav jāpierāda, tās pastāv pašas par sevi.
Pie racionālas vadīšanas īpaši disciplīnas nosacījumi nav, sodu arī. Bet ir standarta noteikumi, instrukcijas no kuriem darbinieks zina, kāda ir viņa loma. Ir normēti nosacījumi un operācijas.
Organizācija bez disciplīnas – rūpniecībā. Disciplīna bez organizācijas – dzīvnieku pasaulē. Rūpniecībā pastāv dažādi standarta nosacījumi un operācijas. Savukārt dzīvnieku pasaulē, dzīvnieki vadās instinktīvi, nepastāv organizācija, bet tie zina, kas un kā ir jādara.…
