Ievads
Ūdens ir ne tikai dzīvības šūpulis, bet arī milzīga enerģijas krātuve. Visplašāk tiek izmantota viļņu, paisuma un bēguma un upju straumju radītā enerģija.
Ūdens spēks – kā jau mūžīga stihija – ir viens no senākajiem atjaunojamās enerģijas veidiem. Pirmie ūdensrati apūdeņošanas vajadzībām parādījās Tālo Austrumu zemēs pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu. Vēlāk ūdensratus izmantoja arī labības malšanai – tad radies vārds «ūdensdzirnavas». 19.gadsimta vidū tika radītas pirmās ūdensturbīnas, kas bija mazākas, efektīvākas un ātrākas nekā ūdensdzirnavas, tāpēc bija spējīgas ar ūdens spēku ražot samērā tricelīgu un mirgojošu elektrību.
Ūdens enerģija
Ir trīs veidu ūdens enerģija: hidroenerģija, plūdmaiņu enerģija un viļņu enerģija.
Hidroenerģijas ieguvē ieguvē izmanto ūdenskrātuvē uzkrātā ūdens enerģiju, kad tas plūst cauri aizsprostam, griežot turbīnas un ražojot elektrību.
Plūdmaiņu elektrostacijās izmanto ūdens enrģiju, kad tas ieplūst upes grīvā un izplūst no tās paisuma un bēguma laikā. Pāri uzpei uzbūvē aizsprostu un plūdmaiņus ūdens plūsma darbina aizsprostā iebūvētās turbīnas. Plūdmaiņu elektrostacija Laransē, Francijā, nodrošina ar elektroenerģiju 300 000 cilvēku.
Viļņu enerģijas ierīcēs izmanto viļņu kustību augšup un lejup, lai darbinātu elektrības ģenerātorus. Vienu šādu ierīci sauc par amfībiju. Amfībijas ir pilienveida formas plastmasa pludiņi. Tajās ir ierīces, kas sūknē ūdeni, šūpojoties viļņos augšup un lejup. Amfībiju virkne var pārsūknēt pietiekami daudz ūdens, lai darbinātu nelielu turbīnu vai ģeneratoru.
…
