Mūžīgais bērns, neparasti vērīgais un saprātīgais, bet cilvēku pasaulē nesaprastais, kurš prata pieradināt gan Lapsu, gan Rozi, kurš dzīvoja, lai mīlētu visu esošo, bet savā sirdi palika tā arī vientuļš.
Mūsdienās ir daudzi šādi bērni, kuri līdzinās rakstnieka A.Sent- Ekziperī darba „Mazais princis” tēlam. Šādus bērnus pasaulē sauc arī par „Indigo bērniem”, taču Latvijā šādus bērnus sauc par bērniem ar Uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindromu.„Indigo bērni” nevaram lietot tāpēc, ka tas nav zinātniski pierādīts, tomēr vēl aizvien tiek pētīts vai pastāv šādi bērni, kuriem ir īpašas spējas, kas apvienojas kopā ar hiperaktivitātes pazīmēm.
Viņi pieder pie īpašo vajadzību bērnu kategorijas, jo viņiem piemīt problēmas un mācīšanās grūtības. Taču diemžēl nereti viņu vajadzības netiek identificētas un vispārizglītojošajās skolās ir tendence šos bērnus ieskaitīt “slinko” vai “neuzvedīgo” skolēnu kategorijā.
Bērniem ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu parasti ir labi attīstītas intelektuālās spējas, taču viņu uzvedība un nespēja sekot standarta mācību procesam parasti ir ļoti liels izaicinājums gan pedagogam, gan arī bērna vecākiem un klasesbiedriem. Šādu bērnu apmācība un audzināšana prasa ne tikai papildu zināšanas un iemaņas, bet arī atbilstošu mācību procesa organizēšanu. Viena no aktuālākajām problēmām skolās ir hiperaktīvi bērni un to iekļaušana sabiedrībā. Sabiedrība nav pietiekami informēta par šādiem bērniem un uztver viņus negatīvi, kas savukārt absolūti grauj šo bērnu personības.
Mūsdienās vairāk šai problēmai tiek pievērsta uzmanība un vairāk tiek pētīts jautājums par to, kā tad īsti būtu pedagogam jāstrādā ar hiperaktīviem bērniem! Viens ir noteikti skaidrs, šiem bērniem ir nepieciešama īpaša pieeja, individuāla programma, jo savas neorganizētās uzvedības un nenoturības dēļ viņi nespēj bez problēmām iekļauties parastā klasē starp normāliem bērniem.
Ne tikai skolotājiem ir jāstrādā ar šiem bērniem, bet arī vecākiem mājās ir nepieciešams darboties ar saviem hiperaktīvajiem bērniem, jo tikai veiksmīga sadarbība starp pedagogiem, mediķiem un vecākiem var novest pie pozitīva galarezultāta, kas ļautu šim bērnam iekļauties sabiedrībā un kļūt par tās daļu.
Ar savu darbu vēlos parādīt, kas tad īsti ir hiperaktivitāte, kā tā izpaužas un kādi ir cēloņi. Kā mācēt aprūpēt bērnus ar hiperaktivitāti, kā spēt ar viņiem sadzīvot.
Izvērtējot problēmas aktualitāti es izvēlējos kvalifikācijas darba tēmu „ Indīgo bērni, to aprūpe un ēdināšana”
Pētījuma mērķis: izpētīt bērnus ar uzvedības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, dažādos vecuma posmos.
Pētījuma hipotēze: ja tiks pielietota pareiza aprūpe un ēdināšana bērniem ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu , tad šie bērni spēs pielāgoties sabiedrībai.
Lai sasniegtu mērķi autore izvirzīja sekojošus uzdevumus:
1. Literatūras avotu analizēšana
2.Veikt intervēšanu
3.Apkopot iegūtos rezultātus, veikt datu analīzi
4.Izdarīt secinājumus.
Pētījuma objekts: bērni ar uzvedības deficīta sindromu un uzvedības deficīta hiperaktivitātes sindromu.
Pētījuma priekšmets: bērni ar uzvedības deficīta sindromu un uzvedības deficīta hiperaktivitātes sindromu vecuma posmā no 6- 15 gadu vecuma.
Pētījuma bāze: 2 Latvijas rajonu skolās un 1 Rīgas speciālajā skolā.
Pētījuma metode: literatūras avotu analīze
pedagoģiskais novērojums.
Bērnu hiperaktivitāte ir uzvedības traucējumu veids, kam raksturīgā pārmērīga aktivitāte, neuzmanība, impulsivitāte, uzbudināmība un vāja kustību koordinācija neatbilstoši bērna vecuma psihiskajai attīstībai. Izdala trīs paveidus, tie ir:
1.Bērni izrāda, galvenokārt, neuzmanības simptomus;
2.Bērni izrāda, galvenokārt, hiperaktīvi impulsīvu uzvedību;
3.Bērni izrāda gan neuzmanības, gan hiperaktivitātes simptomus.…
