Ripas spēle jeb hokejs Latvijā bijusi publikas sajūsmas objekts gan tālajos pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, gan bargajos četrdesmitajos, gan naivajos piecdesmitajos, gan interesantajos sešdesmitajos, gan iesūnojušajos septiņdesmitajos, gan vētrainajos astoņdesmitajos. Tomēr visaugstāko vilni hokeja mānija uzsita deviņdesmitajos, kad ledus laukumā Latvija jutās līdzvērtīga pasaules lielvalstīm, bet tribīnēs mūsu fani bija pārāki par visiem. Hokejs vairs nebija tikai sporta spēle – tas bija un ir vēl joprojām politika, reliģija, slimība, mānija vai tas viss kopā.
Tāpat kā citur pasaulē, arī Latvijā pavasarim ir sava nozīme – daba mostas. Daba mostas, un katrā latvietī mostas... hokejists. Katru pavasari tauta ir pārņemta ar hokeja vājprātu un ierauta hokeja virpulī. Trakais hokeja pavasaris jeb Pasaules čempionāts hokejā! Šādu dabas atmodas gadalaika apzīmējumu mēs dzirdam katru gadu. Tāpēc manis izvēlētā tēma par hokeju un tā fenomenu - līdzjutējiem ir aktuāla gan Latvijā, gan citur pasaulē. Latvijā tās aktualitāte viennozīmīgi pastiprinās katru gadu pavasarī, kad visi vairāk nekā parasti seko līdz Latvijas izlases spēlēm, kad arī ne tikai organizētie fani „saslimst” ar hokeja drudzi, bet notikumiem seko līdzi pat tādi, kas parasti ar sporta spēlēm ir uz „jūs”. …