Mūsdienās tādai tēmai kā homoseksuālisms tiek pievērsta liela uzmanība. Sabiedrība pārsvarā dalās trijās daļās: tie, kas pret homoseksuālismu izturas pozitīvi, tie, kam šis jautājums neizraisa nekādas emocijas jeb vienaldzīgie un, visbeidzot, tie, kam homoseksuālisms izraisa dziļi negatīvas emocijas, nicinājumu. Diemžēl jāsaka, ka pēdējie ir vairākumā. Šai negatīvajai attieksmei ir dažādi cēloņi un izskaidrojumi. Vieniem tas liekas vienkārši pretīgi un nepieņemami, citiem savukārt svarīga ir baznīcas nostādne, kas, protams, ir noliedzoša.
Lai nu kā, autoresprāt, šobrīd ir izveidojusies tāda situācija, ka vairums sabiedrības pārstāvju aktīvi diskutē vai pat noliedz homoseksuālas attiecības, taču daudzi no viņiem īsti nezin, ko tas vispār nozīmē, kā skaidrojamas šādas nestandarta attiecības. Tādēļ darba autore savā referātā centīsies šo tēmu izskaidrot un arī pati izprast.
Šodien nākas saskarties ar aktīvu, atklātu homoseksuālisma propagandu un centieniem pierādīt, ka tas ir „normāli”. Rodas jautājums: Ko tad īsti domāt? Ir viegli nosodīt un tikpat viegli izteikt atbalstu, balstoties uz vispārīgiem pieņēmumiem un „kaut kur” dzirdētajā, kas atspoguļojas katra subjektīvajā viedoklī, tomēr, lai objektīvi analizētu šo situāciju, ir jābūt speciālistam, jāiedziļinās geju un lesbiešu uzvedībā, viņu psihē, pagātnē, turklāt bieži vien jāizskata katrs gadījums atsevišķi, lai gan šie paši speciālisti nereti nonāk pie slēdziena, ka jebkura geja vai lesbietes dzīvei caurvijas vismaz viens no šiem faktoriem vai arī to kombinācijas:
uzaugšana nefunkcionējošā ģimenē;
agra homoseksuāla pieredze;
iespējama ģenētiska novirze jeb „iedzimtais grēks”.
Homoseksuālisms ir uz sava dzimuma personām vērsta seksuālā orientācija– dzimumpartnera izvēle vai dzimumtieksme; sievietēm to sauc par lesbismu. Abu dzimumu homoseksuālisti parasti saucas par gejiem (angliski GAY –saīsinājums no Good As You–tikpat labs kā tu, nevis atvasinājums no gay- palaidnīgie). Vīriešus un sievietes, kurus pievelk abi dzimumi, sauc par biseksuālistiem. Par to, cik lielā mērā homoseksuālu izturēšanos rada bioloģiski vai psiholoģiski faktori, speciālistu vidū nav vienprātības. [8]
Homoseksuālisms ir parādība, kad cilvēku saista un pievelk tā paša dzimuma persona. Pusaudža gados jauni cilvēki iziet periodu, kad viņi pēta un eksperimentē ar sava dzimuma personām; nereti šī fāze neilgst līdz cilvēka nobriešanai. Daudzi pieaugušie homoseksuālisti stāsta, ka viņi apzinājušies savu homoseksuālismu jau agrīnā vecumā. Neviens precīzi nezina, kādēļ dažiem cilvēkiem attīstās homoseksuālās tendences, ja tai pašā laikā vairumam cilvēku attīstās heteroseksuālās tieksmes. Tas ir sarežģīts faktoru sajaukums, ieskaitot bioloģiskās iezīmes, agrīno pieredzi ar bērniem un vēlāko ar pusaudžiem, kā arī ģimenes attiecības. 19.lpp. Psiholoģija cietumā
Par homoseksuālismu ir dažādi uzskati. Tā seksoloģijā tiek secināts, ka seksuālo orientāciju nosaka iedzimto personības pazīmju, audzināšanas un ģimenes attiecību kombinācijas. Savukārt pazīstamais psihiatrs Zigmunds Freids ir atzinis, ka homoseksuālisms bez šaubām nav piedzīvojumu meklēšana, bet tas nav arī nekas tāds, no kā vajadzētu kaunēties, mēs to klasificējam kā seksuālo funkciju, kas radusies cilvēkā kā aizture viņa seksuālajā attīstībā.…
