Demogrāfijas kā zinātnes pamatā ir visām zinātnēm kopējā metode – dialektika. Saskaņā ar šīs metodes prasībām demogrāfiskas parādības un procesi jāpētī to savstarpējā sakarībā, mijiedarbībā un attīstībā. Zinātniskā pieeja prasa, lai pētīšanas gaitā tiktu izvēlētas tādas pētīšanas metodes un paņēmieni, aprēķināti tādi rādītāji, kuros atspuguļotos pētāmā objekta reālie procesi.
Jāņem vērā arī tas, ka demogrāfija pētī iedzīvotāju dzimumsastāvu, tajā skaitā zēnu un meiteņu skaita attiecības jaundzimušo kopīgajā skaitā, kuru lielā mērā ietekmē bilogiskie faktori. Biologiski determinētas ir arī iedzīvotāju mūža ilguma maksimālās robežas, pie kam katram atsevišķam indivīdam tās lielā mērā atkarīgas no genētiskiem dotumiem. Demogrāfisko procesu raksturu galvenokārt nosaka sociāli ekonomiskie apstākļi, kādos dzīvo iedzīvotāji. (3)
Demogrāfija plaši izmanto filozofijas, ekonomikas teorijas un socilogijas kategorijas un metodes. Demogrāfijā, tāpat kā citās zinātnes nozarēs, tiek izvirzītas un pārbaudītas dažādas hipotēzes. Uz apstirpinājušamies hipotēžu pamata veic zinātniskus vispārinājumus, izstrādājot demogrāfiskās koncepcijas un teorijas. Jo attīstītākas ir demogrāfiskās teorijas – demogrāfisko likumu un likumsakarību sistēmas, - jo plašākas ir iespējas praktiski izmantot empīrisko pētījumu rezultātus.
Demogrāfijā plaši izmanto statistiskās metodes un statistikas datus. Statistikas pētīšanas pirmais objekts vēsturiski arī bija iedzīvotāji. Pastāv īpašā nozare – iedzīvotāju (demogrāfiskā) statistika. Tomēr demogrāfiju nevar identificēt ar demogrāfisko statistiku. Liela daļa no speciālistiem uzskata, ka demogrāfiskā statistika ir demogrāfijas ļoti svarīga sastāvdaļa.…
