Secinājumi
Darba gaitā novēroju vairākas likumsakarības. Krīzes ieteikmē, ne tikai saruka ekonomiskie rādītāji, bet saruka arī iedzīvotāju labklājība. Tātad iedzīvotāju labklājība ir tieši saistīta ar ekonomisko situāciju valstī. Ja valsts ekonomiskā situācija ir tendēta uz nelielu, stabilu augšupeju, tad arī iedzīvotāju labklājība un apmierinātība pieaugs. Protams nav mazinājusies iedzīvotāju emigrēšana uz ārvalstīm,bet par emigrāciju pētījumu neveicu, jo neuzskatu, ka pieejamie dati ir adekvāti patiesajai situācijai.
Par iedzīvotāju labklājību norāda preču patēriņš, kā arī izdevumu sadalījums. Vēlējās izpētīt to, cik naudas iedzīvotāji tērē pārtikai, sadzīves precēm, ceļojumiem un citām lietām. Šāds sadalījums parāda to, cik trūcīgi vai cik bagātīgi valsts iedzīvotāji ir. Taču šādus datus atrast neizdevās.
Tā kā Latvijai ir augsts parāds (tiesa, krietni atpaliekot no Eiropas negatīvajiem līderiem parāda ziņā), tad arī procentu maksājumi nav mazi. Pastāv iespēja parādu un procentu izdevumus mazināt, pārdodot aktīvus. Tomēr brīdī, kad plānojam uzņēmumu pārdošanu nerezidentiem, jāatceras, ka tā mēs vienlaikus arī samazinām savus nākotnes ienākumus. Te tad ir jānovērtē, kurš ceļš ir optimālākais – procentu izdevumu mazināšana vai vietējo uzņēmumu nākotnes peļņa. Krietni efektīvāka pieeja būtu mazināt liekos izdevumus valsts budžetā, lai neturpinātu audzēt valsts parādu, un IKP kāpināšanai mērķtiecīgi izmantot ES fondu līdzekļus, kas atšķirībā no aizdevuma nerada valstij parādu un riskus labklājības līmeņa izaugsmei.
Rakstot šo referātu vienozīmīgi varu secināt, ka IKP noteikti ir lielā mērā saistīts ar iedzīvotāju labklājību. Ja ekonomika uzlabosies, tad arī cilvēki varēs dzīvot labākos apstākļos.
…
