Ieskaites darbs latviešu valodā "Lībieši. Lībiešu politika Latvijā"

Lībiešu valodas saglabāšanas iespējas.
Lībiešu valodas lietotāji neveido viendabīgu grupu, tie ir atšķirīgi gan pēc vecuma, gan dzīvesvietas, gan valodas prasmes līmeņa un tās lietošanas mērķa. Tas nozīmē, ka nav iespējams izveidot nevienu lībiešu valodu saziņā lietojošu cilvēku kopu. Tātad faktiski ir ļoti apgrūtināta iespēja uzturēt lībiešu valodu aktīvā lietošanā un attīstīt to tālāk, nodrošinot visas normāli lietojamai valodai piemītošās funkcijas. Turklāt arī lībiešu valodas lietotāju kopskaits šādam mērķim ir ievērojami par mazu. Tādējādi lībiešu valodas statuss mūsdienās gribot negribot ir līdzīgs latīņu valodai - tā ir rakstu un vēstures valoda, kultūrvēstures piemineklis.

Domājot par valodas saglabāšanas iespējām, nākas secināt, ka vēl 1990. gadu sākumā varēja domāt par lībiešu valodas lietotāju kopas atjaunošanu, jo tolaik bija plaši sastopami lībiešu valodas kā dzimtās valodas pratēji, arī sabiedrībā valdošā gaisotne bija pozitīva un uz valodas atjaunošanu tendēta. Diemžēl pēc piecpadsmit gadiem situācija ir mainījusies. Lībiešu valodas pratēji, kuriem tā būtu dzimtā valoda, ir skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Arī citu pratēju nav īpaši vairāk, viņu valodas prasmes līmenis ar katru gadu pasliktinās, turklāt šādu cilvēku skaits pēdējos piecpadsmit gados nav īpaši audzis. Drīzāk - gājis mazumā. Mainījusies arī daudzu lībiešu pēcteču attieksme pret savu valodu un tās lietošanu -kādreizējais entuziasms, pacilātība un vēlme apgūt priekšteču valodu tagad pārvērties noraidošā attieksmē un valoda tiek uzskatīta par traucēkli, iespēju dažiem cilvēkiem izrādīties vai par zināšanām, kurām nav nekāda ekonomiska pamatojuma.

…