Nevar runāt par vienu daļu, neaplūkojot personību kopumā. Jebkura personība ir neatkārtojama un tā veidojas tādu faktoru mijiedarbībā kā fiziskās īpašības, apkārtējā vide, individuālā pieredze un kultūra.
Personības definīciju ir daudz un tās ir dažāds. Gandrīz ikviens autors, kurš pēta personību, uzskata par savu pienākumu nodefinēt personības jēdzienu.
Personība – vadošā psihes instance, kas nodrošina cilvēka lēmumu pieņemšanu uz atbild uz jautājumu – “Kāpēc cilvēks dara to, ko viņš dara?”1
A.Ļeontjevs aplūko personību kā darbības subjektu, tātad būtisks ir darbības aspekts personības traktējumā.2
A.Ļeontjeva izpratnē darbība jāaplūko saistībā ar vajadzībām, kuras dod virzienu tālākai darbībai. Vajadzības kopā ar darbības virzību rodas noteikta motīva forma. Tas nozīmē ka vajadzības vienmēr uzstājas kā priekšnoteikums darbības virzībai, bet tas, kas konkrēti rosina procesu, ir motīvs. Tādejādi motīvs atbilst vajadzībām, bet nav un nevar būt ar tām vienāds.
Runājot par darbību, autors to pirmkārt min kā subjekta dzīves nodrošinošu procesu; tā ir nozīmīga ar to, ka ir virzīta uz priekšmetisko vajadzību apmierināšanu. Otrkārt, darbības attīstība evolūcijas gaitā noved pie realitātes psihiskā attēlojuma, tas ir, dzīve rada attēlojumu, Treškārt, darbība ir process, kas “pārtulko” attēlojamo tā attēlā. Ceturtkārt, psihiskais attēls vada darbību un šajā funkcijā izpaužas kā objektivitāte. Piektkārt, darbība ne tikai uzrāda attēlojuma objektīvo formu, bet arī, vismaz produktīvas darbības gadījumā, ir spējīga dot objektā priekšmetiskumu, un ir vienalga, vai tas ir materiālās vai ideālās dabas. Autors izdala iekšējās un ārējās darbības problēmu, uzskatot, ka tās nav pretstatāmas, bet gan iekšējā darbība ir ārējās darbības derivāts sākotnējā praktiskajā formā.
K.Platonovs uzskata, ka personība ir darboties spējīgs sabiedrības loceklis, kurš apzinās savu lomu sabiedrībā, tādējādi uzsverot apziņas nozīmi personībā.3
Pastāv ļoti daudz personības teoriju. Kā vienu no pamata teorijām var minēt psihoanalītisko un no tās tālāk attīstījušās neofreidistu izvirzītās personības teorijas.
K.Horneja uzskata, ka Es sastāv no divām daļām: zināšanā par sevi uz attieksmes pret sevi. Es tēla adekvātums ir saistīts ar kognitīvo pusi, tas ir, ar zināšanām pašam par sevi, kurām ir jāattēlo cilvēka reālās iespējas un tieksmes. Adekvātums, protams, ir atkarīgs arī no emocionālās komponentes, un tai ir jābūt pozitīvai attieksmē pret sevi.
K.Horneja uzskata, ka pastāv vairāki Es tēli: Es – reālais, Es – ideālais un Es – citu skatījumā. Ideālajā variantā šiem trim tēliem ir jāsakrīt, lai varētu runāt par normālu personības attīstību un cilvēks būtu pasargāts no neirozēm.…
