Viens no galvenajiem mūsdienu globālās pasaules aspektiem ir nerimstošā diskusija starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm, kurā, galvenokārt, dominē nabadzīgo valstu pastāvīgā tieksme pēc attīstības, bagātības, labklājības. Taču tā nav vienvirziena diskusija: pat daudz aktīvāk tajā iesaistās bagātās valstis, kas piedāvā dažādus attīstības modeļus, sniedz finansiālu palīdzību, popularizē savu dzīves līmeni un dzīves stilu un dod nabadzīgajām valstīm un to iedzīvotājiem viltus cerības, ka tāds labklājības līmenis var tikt sasniegts visās pasaules valstīs. Šeit svarīgs moments ir tas, ka politiskie un ekonomiskie procesi ir nesaraujami viens ar otru, un lai celtu ekonomisko līmeni svarīgi, lai trešās pasaules valstīs būtu stabila politiskā situācija un kompetenti politiskie spēki.
Lai arī diskusija par nabadzības mazināšanu ir kļuvusi par vienu no vadošajām un cīņu ar nabadzību kā vienu no saviem galvenajiem mērķiem ir izvirzījušas vadošās starptautiskās organizācijas – Pasaules Banka (PB) un Pasaules Tirdzniecības Organizācija (PTO), vēlamais rezultāts nav panākts un sociālā nevienlīdzība turpina progresēt. Nabadzīgās valstis nav sasniegušas apmierinošu dzīvs līmeni un joprojām cīnās ar problēmām, kurām dažādus risinājumus piedāvājuši tik daudzi politikas un ekonomikas speciālisti.…