Pitagors – Pitagors, kas dzimis 530.gadā p.m.ē. Samosā, ir laikam pats varenākais cilvēks cilvēces vēsturē, bet viņš neko nav uzrakstījis. Tāpēc ir diezgan grūti spriest, cik no visa stāstītā par viņu ir leģendas un cik patiesība. Fakts ir tāds, ka Pitagors tomēr ir daudz ko ieguldījis visās zinātnes, īpaši matemātikā (viņš attīstījis daudzas teorēmas un izdomājis izcilus un kodolīgus pierādījumus).
Viņš bijis pirmais, kas lietoja jēdzienu kosmoss. Viņš to iedomājās kā ideālu apaļu figūru, kā kaut kā harmoniska un gaiša iemiesojumu.
Pitagors pirmais sasaistīja mūziku ar matemātiku – pierādīja, ka skaņas augstums ir atkarīgs no stīgas garuma.
Šis zinātnieks bija attīstījis veselu mācību par skaitļu nozīmi pasaulē. Viņš uzskatīja, ka nepāra skaitļi ir visa tīrā un labā sākums, bet pāra skaitļi – labajam atbilstošā tumšā un ļaunā puse (tā, pērkot pāra vai nepāra puķu skaitu, mēs sekojam Pitagora mācībai).
Visdīvainākā no Pitagora mācībām bija reinkarnācijas mācība. Par to viņu bieži izsmēja vai pat no viņa baidījās.
Hērodots – Hērodots piedzima Halikarnāsā Mazāzijā, bet viņš ilgu dzīvi dzīvoja Atēnās. Viņš bija vēsturnieks, kas uzrakstīja grieķu – persiešu kara vēsturi. Pēc viņa atziņas, pierakstot viņš gribējis neļaut aizmirstībā grimt lieliem darbiem un gribējis noskaidrot lielā kara cēloņus. Viņš stāsta par daudzu zemju – Ēģiptes, Babilonijas, Asīrijas, Skitijas, Persijas, grieķu zemju, kuras viņš, materiālus vākdams, bija paceļojis, - vēsturi, dabu, tautām, to paražām un dzīvesveidu. Hērodots bija arī izcils zinātnieks. Vienmēr ir meklējis savu taisnību. Vēlākās paaudzes dēvē Hērodotu par „vēstures tēvu”. Hērodota „Vēsture” ir viens no nozīmīgākajiem antīko vēsturnieku darbiem.
…
