Igauņu tautas kultūra

Nosaukums ''Ziemassvētki'' ir izcēlies no senskandināvu valodas. Starp šo svētku nosaukumu un kristīgo ticību nav nekādas agrākas saiknes, un šis te igauņu nosaukums ir daudz senāks nekā kristietības ziemassvētki, kuri Igaunijā ienākuši salīdzinoši daudz vēlāk.
Ziemassvētku laiks sākās Tomasa dienā – 21. decembrī. No šīs dienas sākās gatavošanās svētkiem- gatavoja Ziemassvētku ēdienus, brūvēja alu, taisīja pirmssvētku lielo tīrīšanu. Līdz šai dienai visiem saimniecības darbiem bija jābūt pabeigtiem. 20.gs sākumā Ziemassvētku eglīte vēl nebija plaši izplatīta. Mājās nesa salmus un no tiem veidoja rotājumus, mājās glabāja arī kūlīti labības no pirmās vai pēdējās pļaujas. Ar salmiem spēlēja dažādas Ziemassvētku spēles un arī zīlēja.
Ziemassvētku naktī pie galda sēdās vairākas reizes, ēdienam vienmēr bija jābūt atliku likām, pēc tam naktī galdu nenovāca, bet visu atstāja gariem, kas nāca uz mājām. Logi aizsargāja no spokiem, kūts lopiem deva ēst maizi. Tradīcija pušķot eglīti ienāca no Vācijas un tā nostiprinājās tikai 20. gs.
Izpušķoto eglīti nolika istabā, parasti tā tur stāvēja no Ziemassvētku vakara līdz Trīs karaļu dienai (6.janvārī). Sākot ar pirmo Ziemassvētku dienu, ļaudis gāja ciemos. Tajā laikā radās tradīcija ''iet āžos''. Tas notika tā, ka uzvilka ačgārni uzvilktu kažoku, apstaigāja mājas, vēlot laimi un pārticību un par to pretīm saņemot gardumus.…