I.Kanta praktiskā filosofija

Imanuels Kants (1724-1804) ir viens no nozīmīgākajiem 18. gs.- 19. gs. sākuma vācu filozofiem, kura idejas rodas uz Jaunlaiku filozofijā izvirzīto problēmu pamata, sākas jauns posms domāšanā un cilvēku uzskatos. Viņa praktiskā filozofija ietekmēja daudzas kultūras sfēras – mākslu, ticību, morāli, gaumi. Politiku, dabaszinātnes, audzināšanu. Kanta filozofijas mērķis ir izprast prāta darbības noteikumus, iekšējās struktūras, aprioros principus – aplūkot prātu pašu par sevi, atklāt struktūras, kas ir pirms pieredzes. Viņa pētāmais objekts ir prāts. Imanuela Kanta filozofija neatzīst Dieva jēdzienus par pasauli un cilvēku uzskatiem, bet gan cilvēka lomu pasaules ainas radīšanā. Viņa uzskati par cilvēka prātu mijiedarbojas kopā ar pasaules ainu, tās atkarību no prāta radītspējas.Kanta sistēmā ir apvienotas filozofijas trīs galvenās sastāvdaļas: izziņas teorija, estētika, ētika. Šīs dvēseles spējas ietver sevī cilvēku sapratni, spriešanas spējas un prātu. Kanta filozofijas iezīme ietver sevī cilvēciskumu, kas ietver humānisma, cilvēka pasaules savdabības, Es pašpietiekamības meklējumus. Viņa sistēmas pamatus veido trīs sacerējumi: “Tīrā prāta kritika” – pēta prāta darbību izziņā, “Praktiskā prāta kritika” – pēta gribas un morāles principus, kā arī “Spriestspējas kritika” – pēta prātu mākslas sfērā.