I.Kants "Praktiskā prāta kritika"

Kanta tīrā praktiskā prāta pamatlikums: jārīkojas ir tā, lai mana gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējās likumdošanas principu.
Var darīt, jādara - nolikumi - praktiskas regulas, kas ir pakļautas gribas nosacījumiem. Katrā ziņā jārīkojas noteiktā veidā - praktiskā regula, nenosacīta. Šis ir kategorisks praktisks nolikums a priori, ar ko griba tiek objektīvi noteikta.
Tīrais - pats par sevi praktiskais prāts nepastarpināti dod likumus.
Griba nav atkarīga no empīriskiem nosacījumiem, tā ir tīra griba, ko nosaka vienīgi likuma forma - šis ir tas noteicējpamats, kas ir visu maksimu augstākais nosacījums. A priorā doma, kas ir vispārējās likumdošanas iespēja (jeb arī regulu veidotāja: 1) nav atkarīga no pieredzes; 2) nav fiziski nosacīta (p., ar kādiem mērķiem); 3) a priori nosaka gribu attiecībā uz tās maksimu formu.
Pamatlikuma apzināšanās ir prāta fakts, jo to nevar izprātot no iepriekšējiem prāta datiem, tātad nav empīrisks likums, caur šo likumu prāts atklājas kā likumdevējs prāts. no sekojošā Kants secina, ka tīrais prāts ir praktisks, kas dod cilvēkam vispārīgu likumu, ko mēs saucam par tikumisko.
Kants apgalvo, ka, ja cilvēks spriež par savu rīcību, tad viņā prāts rīcībā allaž saista gribas maksimu ar tīro gribu, t.i., ar sevi pašu, uzlūkodams sevi par a priori praktisku. Šo tikumības principu praktiskais prāts padara par formālo augstāko gribas noteicējpamatu, prāts vienlaikus to pasludina arī par likumu visām būtnēm, kurām ir prāts un griba.
Tātad likums tiek pasludināts ne tikai visām galīgām būtnēm, kurām ir prāts un griba, bet arī ieskaitot bezgalīgo būtni ka augstāko intelektu. …