Cilvēks, kurš piepilda telpu un apstādina laiku.
Cilvēks, kurš visā šai juceklī atgādina, ka dzīve tā ir viena liela saprāta kompozīcija.
Cilvēks, kurš tā kā rentgens redz laikmeta konvulsijas, bet nepazeminās līdz tām.
Viņam pietiek ar sirds iedrebēšanos, nojautu vibrācijām, laimes trīsām.
/Māris Čaklais/
1941. gada 26. maijā Rīgā Brīvības ielā Dzelzceļnieku slimnīcā Austras un Augusta Valdemāra Kalniņu ģimenē pasaulē nāk otrais dēls Imants. Brālīti mājās sagaida vēlāk populārais rakstnieks Viktors Kalniņš (Viks). Sākoties karam, Imants un mamma pārceļas uz Dikļiem. Kara laikā viņi paspēj dzīvot arī Dundagā un Vitrupē. Līdz beidzot pēc kara Imants atgriežas Rīgā Zvaigžņu ielā 29, kur tiek pavadīta visa bērnība un jaunība.
Jau sešu gadu vecumā Imants Kalniņš vēlas apgūt vijoļspēli, bet Dārziņa mūzikas vidusskolā viņš tiek izbrāķēts. Tikai nejaušības pēc viņš vēlāk sāk spēlēt klavieres. Klavierspēli Imants galvenokārt apgūst pats. 5. klasē viņš pats sarunā sev privātstundas pie skolas koncertmeistara, kuras ilgst 3 gadu garumā.
Tieši šis periods ir atstājis vislielāko iespaidu Imanta Kalniņa mūzikā: „…tas ir Zvaigžņu ielas dārzs, grāmatas, un arī skola ar tiem maniem klasesbiedriem, ar tām meitenēm, kas man patika un kurās vēlāk varbūt iemīlējos… Tas viss ievilka šīs manas līnijas, tas viss mani padarīja tādu, kāds esmu, un tagad, liels būdams, rakstu kaut vai teātra mūziku /…/ - tur ir iekšā viss no pārdzīvotā. Tas reminiscē, tas vibrē. Šajā gadījumā vibrē viss, kas toreiz ir noticis.”
…
