Filozofiskas pārdomas atrodamas Ziedoņa dzejoļu krājumā „Es ieeju sevī” (1968). Ciklā „Tēze – antitēze” dzejnieks pretmetu sadursmē atklāj parādību dziļāko būtību. Atzīmējami dzejoļi „Par pašapziņu”, „Par pašpārvarēšanu”, „Par kājslauķiem un kādu izmisīgu vēlēšanos”. [1]
„Es ieeju sevī” (1968) - dziļāka ielūkošanās iekšējā pasaulē. Tā ir pretrunīga, un to atklāj cikls «Tēze - antitēze». Kas ir darbs - smaga nepieciešamība, mēslu kaudze, kas jāizārda dvēselei, vai „zvaigžņu mirdzums ass”, kas neļauj apstāties, kas ir piedzimis līdz ar cilvēku un ir galvenais attīstības nosacījums? Kas ir mīlestība - kompromisa spēle vai tas, kas „debess velvē deg kā zvaigzne balta”? Kas ir pašapziņa – „spēku spēks - / Drosme patiesību sacīt” - vai nekaunības un bezgaumības priekšnosacījums? [2]…