Rokoko pilnīgi atsakās no ordera izmantošanas. Klasicismā iemīļoto marmora inkrustāciju vietā tagad sienu apdarei izmanto koka vai ar zīda audumu apvilktus un ar ornamentu rotātus paneļus, kas mijas ar logiem un spoguļiem. Tādējādi telpā smago ritmu vietā rodas viegli, dinamiski, kinemātiski, zibenīgi ritmi. Krāsu iespaidu noteic sienu foni: tīri baltais vai tam tuvie bālie toņi- zaļganais, sārtais, pelēkais, dzeltenais. Uz šāda fona aplodu ornamenti tiek izcelti ar mazliet tumšākiem toņiem vai ar apzeltījumu. Vēlīnās renesanses un baroka telpās griestu un sienas gleznu ietvariem izmantotās pasmagās regulāras formas aplodas rokoko telpās pārvēršas vieglos, tievos, izlocītos rāmīšos, kas apņem ne tikai gleznojumus, bet arī sienas paneļus, spoguļus, kā arī logu un durvju atveres. Ap tiem pinas akantu zaru un lapu, dīvaini izlocītu gliemežvāku, puķu pušķu, putnu spārnu un lentu veidots sarežģīts asimetrisks raksts, kas īpaši bagātās kombinācijās koncentrējas sienu un griestu sateku vietās, griestu plakni visbiežāk atstājot tukšu. Šā dekora lineārismu nosaka izstīdzējušo akanta zaru un lapu asie pavērsieni. Arī dzīvē šajā laikā sevišķi cienīja cilvēkus, kas nebaidījās no asiem pavērsieniem savā liktenī.
Pirmie Imanta Ziedoņa (1933) dzejoļu krājumi gluži labi iekļāvās 60. gadu sākuma latviešu dzejas kopainā. Tajos ir dinamika un aizrautība, daudz retorikas, žurnālistiski dzejojumi, progresa idejas apoloģizācija, mazliet naiva pārliecība, ka pasauli var mainīt, un tamlīdzīgi. Tomēr krietni nozīmīgāks bija viņa trešais krājums Motocikls (1965). Tajā autors, atgādinot, ka ātrumu viņš joprojām cildina kā svētu, atklājās kā racionāls domātājs, kurš nemitīgi prāto par iracionālām un vārdos neformulējamām būšanām. No vienas puses - orientācija uz turpat vai klasiskām ētiskām metaforām, sapņi par pasaules kārtību vai vismaz sakārtotību. No otras – alerģija pret jebkādu sastingumu, rutīnu un būtībā arī pret to pašu sakārtotību. Tāpēc gluži loģiski, ka viņa teksti realizējās kā nebeidzamu paradoksu virknes, turklāt tā laika dzejas stipri viendabīgajā kontekstā uzmanību piesaistīja Ziedoņa visai ekstravagantās formālās konstrukcijas (teiksim, Ziedonis motocikla detaļas uzlūko kā eksistenciālas metaforas, no kurām katrai veltīts kāds teksts un kuras kopumā veido veselumu: mehāniskais itin veiksmīgi saskaņojas ar garīgo). Līdzīgas ekstravagances Ziedonis turpināja arī nākamajos krājumos – piemēram, ciklā Pieturas zīmes Ziedonis arī piešķir jēgu punktam, kolam un izsaukuma zīmei; cituviet par eksistenciālām metaforām tiek izvērsti saikļi; vēl cituviet – par dvēseliskām lietām tiek runāts ar ģeometrisku figūru palīdzību.
Ar krājuma Es ieeju sevī (1968) virsrakstu zināmā mērā var raksturot pārmaiņas, kas norisa visā latviešu dzejā 60. gadu vidū un otrajā pusē: no sociāla vai ētiska maksimālisma – uz pašanalīzi; no progresa apoloģijas – uz refleksijām par mūžības tēmu; no kategoriskiem un viennozīmīgiem apgalvojumiem – uz stipri daudznozīmīgu ironiju un domāšanu paradoksa kategorijās. Vēl lielākā mērā tas viss realizējās Ziedoņa nākamajā grāmatā Kā svece deg (1971), kurā autors tiecas lauzt uztveres stereotipus – piemēram, pretstatā smagumam sludina matu skaldīšanas mākslu.…
