Imanuela Kanta idejas

Paraloģismi (aplami slēdzieni) racionālajā psiholoģijā rodas no subjekta un substances nepieļaujamas sasaistīšanas. Subjekta vienība ir tikai vienība domāšanā, caur kuru vien nepastāv neviens objekts, un šādi tā substances kategorija..., kura prezumē vērojumu, tātad nevar tikt pielietota, un līdz ar to šis subjekts nemaz nevar tikt izzināts. Tādēļ arī nav nekādas izziņas par dvēseli kā vienkāršu, nemirstīgu un nemateriālu substanci.
Antinomijas ir pretrunas. Tās rodas no šķietamiem pierādījumiem, ko prāts var dot par divām pretrunīgām tēzēm. Kants izvirza četras tēzes un tām pretī četras antitēzes:
1. Pasaulei ir sākums telpā un laikā, un tai nav nekāda sākuma.
2. Katra lieta pasaulē sastāv no vienkāršām daļām, un neviena lieta nesastāv no kaut kā vienkārša.
3. Līdzās cēlonībai ir arī brīvība, un viss notiek tikai pēc dabas likumiem.
4. Kā pasaules daļa vai cēlonis ir kāda nepieciešama būtne, un tādas nav.
Atslēgu to atrisināšanai Kants atrod, salīdzinot antinomiju tēzes ar pieredzes izziņu. Attiecībā uz pirmo antinomiju iznāk ”Ja pasaulei nav sākuma, tad tā jūsu jēdzienam ir par lielu, jo tas ...visu aizritējušo mūžību nekad nevar sasniegt... Ja jūs pieņemat, ka tai ir sākums, tad tā savukārt jūsu sapratnes jēdzienam ir par mazu.”
Prāta ideāls ir Dievs.
Pamatā ir trīs Dieva pierādījumi:
• Ontoloģiskais no Dieva idejas,
• Kosmoloģiskais, kas izriet no nepieciešamības, lai būtu kāda augstāka būtne jebkādas eksistences izskaidrošanai,
• Fizikāli teoloģiskais, kas no pasaules mērķtiecība secina par tās radītāju.
…